Ir attiecības 2,5g., esam soul-mates, sekss arī nav problēma, ir ļoti daudz pozitīvā piedzīvots kopā, kā arī neskatoties uz to, ka neesam pavisam zaļi gurķi, abiem pirmās nopietnās attiecības.
Bet problēma ir tajā, ka vīrietim ir dusmu problēmas. To mantojis no tēva, kuram dusmu problēmas ir bijušas vēl daudz trakākas (tikai pēc 50g. vecuma pamazām nomierinājies). Viņa vecāki visu laiku ir strīdējušies, savukārt manējie nestrīdējušies, bet tāpat izšķīrušies. Tas nu tā, bet lietas būtība ir tāda, ka viņš katru dienu man par kaut ko aizrāda, jo ātri sadusmojas un parasti par sīkumiem. Tad es pa daudz traukus lietoju un tos smērēju, tad atkal aizkarus sakārtoju tā, ka kaķim grūti tikt uz palodzes, tad logu ne līdz galam aiztaisu, vai riteņus par tuvu aizkariem pielieku un tie tos smērē, par maz ūdens uzvāru lai pietiktu divām kakao krūzēm utt. un utt. un utt. un utt. un utt. un utt. KATRU DIENU!!! Jāatzīst, ka manai mammai, kura ir īsta pedante, arī piemita līdzīgs netikums, visu pusaudžu vecumu pārdzīvoju par to, bet tas bija sīīīīkums salīdzinājuma ar tiem pārmetumu kvantumiem, kurus iegūstu no savas otras puses. Saprotu arī es, ka vaina varbūt daļēji manī, jo es tiešām esmu neveikla, vai aizmāršīga, vismaz tad kad mani programmē, ka tāda esmu. Jo kolīdz draugs iesaistās lietā, ko es sadzīviski daru, tā man tiešām viss jūk, jo kaut vai tas, ka blakus stāv un skatās man rada stresu, jo es zinu cik nožēlojamas domas par mani viņš domā. Pie tam draugs man ir diezgan nekārtīgs, dzīvoklī ja kāds vispār kārto tad tā esmu tikai es. bet tāpat sadzīvē ir tā, ka es VISPĀR viņam nepiesienos, kaut gan arī daudz tādu lietu, bet viņš PIESIENAS visu laiku. Ir bijušas bezvērtīgas atvainošanās, muldēšanas, ka kaut kas mainīsies, bet NEKAS nav mainījies. Šobrīd viņam karjera 1. vietā, to es daļēji vēl varu saprast, jo arī viņš ir tāds, kas nespēj divām dzīves sfērām intensīvi pievērsties vienlaikus, bet vismaz nebūtu tā manis zāģēšana. Īsāk sakot, KO lai es daru? Strīdi ar draugu ir daudz un vienmēr par sīkumiem. Apnicis apvainoties un nerunāt. Apnicis lasīt viņa atvainošanos, kuras bijušas tik sasoditi daudz. Bet kā lai es risinu šo samilzušo sīkumu-problēmu??? Tas reāli ir neciešami, iespējams, draugs nemāk veidot attiecības bez strīdiem, bet tas, ka viņš to nemāk - vai man ir jāciešs? Kā lai es rīkojos? Man nav tik izcili nervi, lai ļautu tos dragāt, vienlaikus neuzskatu, ka tas ir iemesls šķirties, jo attiecībās ir arī daudz kas labs un vērtīgs.
P.s. lūdzu piedot, ka tik gari. un lūdzu nerakstiet man kritiku, jo šis man ir patiesi sāpīgs jautājums. Varbūt kādai ir līdzīgi?