Atvērt durvis, pacelt telefonu..

Durvis veru vai neveru valā atkarībā no tā, ko ieraugu kamerā. Kaiminiem atveru, nezināmajiem neveru. Uz stacionāro telefonu man zvana tikai mamma, mobilajā celu vienmēr, jo iepriekš tas bija arī darba telefons, bet šobrīd kalpo kā sazinas līdzeklis darba meklēšanā.

Tā kā man ir privātmāja nomalē, tad reti kurš nāk nebrīdinājis, un radi parasti ir ar auto, tad nu ja mašīna, tad redzu, kas atbrauc, un tā brīdina. Bet vispār, reti kad kas nāk, nepazīstamie pāris reizes ir iemaldījušies kaut kādi dzērāji, naktī tirgojot kartupeļus, bet, paldies dievam, suns aizbaida lielāko daļu šādu cilvēku.

Tel, mans nr ir tikai dažiem, nepazīstamus neceļu, jo pagaidām izmantoju mammas telefonu un numuru.

Atzīstu, ka diezgan dīvaina tāda veida uzvedība, bet nu man patīk, kad mani netraucē...

Jā, tieši tā.

atveru un celu. No kreditoriem vai policijas neslepjos. Narkotiaks netirgoju, nevienam milaka neesmu., Lidz ar to vesu mieru visu pacelu lai kas zvanitu un pie durvim pienaku, lai ari klauve 99% savejie. :D

Vispār man ir identiski kā tēmas autorei. Atzīstu, ka diezgan dīvaina tāda veida uzvedība, bet nu man patīk, kad mani netraucē...

Paskatos pa logu, kas ir pie durviim. Visus tirgonjus un sektantus esmu aizbiedeejusi ar saviem jocinjiem. Uz telefonu ja dzirdu, tad atbildu. Visbiezjaak gan nedzirdu, jo telefons ir kaut kur aizkritis.

ja nak vira masa izliekos ka neesmu majas :D

Durvis neveru, man bail. :D
telefonu paceļu.

Telefonu ceļu, nav iemesla neatbildēt nepazīstamiem numuriem.
Durvju zvani. Dzīvoju privātmājā, kur mierīgi varu palūrēt, kas stāv pie durvīm. Ja nepazīstams cilvēks, tad neveru. Pie mums ļoti bieži nāk visādi sludinātāji un naudas prasītāji.

Durvis nemēdzu vērt citreiz vaļā, ja nezinu, kas tur ir. Telefonu gan vienmēr ceļu.

Telefonu nevaru atļauties necelt, tie var būt zvani dzīvības vērtībā.
Bet durvis neveru. Rīgā ciemos nāk tikai tie, kuri pabrīdina un tad es atveru, savādāk paliks aiz durvīm. Citreiz vel esmu papūlējusies kaimiņu dēļ, bet nu arī vairs to negribas.

Biju droša, ka es tāda vienīgā, kas durvis neatver, ja nevienu negaida- Vismaz manējais apgalvoja, ka esmu. :D

Visi jau pieraduši, ka es tā dara, tāpēc nepiesakoties vairs mani neapciemo.

Par zvaniem- Atkarībā kāds garastāvoklis, ja negribu runāt, tad neceļu.

Kad priekshnieks manaa briivdienaa zvana tad necelju un atzvanu peec paaris stundaam. Vai rakstu sms ka nevaru runaat.

Mūsdienās, verot katram durvis vaļā, ātri vien var galu dabūt. Man ir gadījies, ka sveši klauvē, es vispirms piezvanu draugam, vai vinš jau nāk mājās un kāpēc pats neslēdz vaļā un vienreiz arī gadījās, ka draugs bija vēl darbā, bet pie durvīm kads cits, protams, ka nelaidu iekšā.
Telefonu ceļu nepazīstamiem nr., bet tikai tad, ja varu (kas sevī iekļauj arī - gribu) runāt. Ja negribu, pārzvanu vēlāk, vai pasi piezvana vēlreiz. Tas, ka man ir telefons, nenozīmē, ka man ir pienākums visu laiku pa to nāt un visiem atbildēt, tas nekur nav rakstīts :D

Telefonu ceļu vienmēr.... bet ja pie durvīm kāds klauvē, tad es parasti klusu, klusu pielavos pie actiņas un paskatos,kas tur klauvē un tad izdomāju vērt vaļā vai nē... :D

Uz telefona zvaniem atbildu un arī atzvanu, ja neesmu dzirdējusi vi nevarēju runāt, jo nekad nezini kas zvanīs. Ja nu liktenīgā iespēja dzīvē. :)

Svešiem numuriem atbildi pēc noskanojuma, citriez vispār nevienam negribas celt telefou kur nu vel svešam.

Durvis vaļā neveru, ja nevienu negaidu. Bet pie manam durvīm arī neviens neklauvējas. Vispār man ir nenormāli bail skatīties pa actiņu, nekad to neesmu darījusi. :D

Ja dzirdu, ka klauvē vai zvana telefons, durvis atveru un uz zvaniem atbildu. Protams, bieži vien kāds sajauc durvis/stāvus/mājas, tādā interesantā vietā dzīvoju, nāk arī dažādi tirgotāji, pakalpojumu piedāvātāji, paklausos, ko piedāvā, māku arī atšūt, ja uzbāžas, ja ir interese, pajautāju kontaktus, lai varu sazināties, ja izdomāju, ka man tas vajadzīgs (piemēram - pieslēdza mājai jaunu interneta/tv kabeli un atnāca piedāvāt, vai nevēlamies pāriet). Par zvaniem - tur gan, bieži vien zvana sveši nr., kamēr ieslēdzas balss pasts, bet ziņu neatstāj un vairāk nezvana, vienu brīdi zvanīju atpakaļ, bet apnika, ja vajadzēs - atzvanīs.
Protams, ir bijis, ka naktī klauvē, tad gan neveru, jo, zinot kādi ir daži kaimiņi, varu iedomāties, kādus purnus tur ieraudzītu. :D Reiz klauvēja ap pusnakti, draugs atvēra - tur čalis - pajautāja, cik pulkstenis un vai varam iedot padzerties. :D
Ir bijis, ka zvana tuvinieki vai draugi, bet esmu aizņemta vai vnk. nevēlos runāt, atzvanu vēlāk, visi taču saprot, ka nav laika 24/7 vienmēr atbildēt. Ciemiņi iepriekš piesakās, tā ka - ja pusmiegā dzirdu, ka klauvē, atļaujos gulēt tālāk reizēm.

par durvim, kad esmu majas viena, nekad svesiem vala neveru. Man po, iapsi ja tas ir vakara. Pasi vainigi, ka nejeg pieklajiga laika atlist

Es telefonu biežāk neceļu, kad zvana zināms numurs, nevis, kad nezināms, jo vienkārši nepatīk runāt pa telefonu. Durvis vaļā neveru, ja nevienu negaidu.