mana mamma ir strādājusi daudzos lielākajos uzņēmumos Latvijā, un ir atradusi to vietu, kur viņa jūtas ērti un stabili. Bet pēc visiem šiem notikumiem viņai iespējams būs jāsāk skraidīt pa pasauli un kādam kkas jāpierāda, jo, redz, te tauta trako un grib asinis. Mūžīgā tiekšanās pēc nesasniegtiem augstumiem ir ļoti jauki un labi, bet ir cilvēki, kas ir lojāli un uztuicīgi savam darbam, ir ar to apmierināti (jā, jā, apmierināti ar darbu Maximā). Kāpēc manai mammai būtu atkal jāmeklē sev jauns darbs un kādam jāatļaujas viņu tēlaini vai reāli saukt par dumju un vecu, ja viņa ir sasniegusi pietiekami daudz savā dzīvē un viņai nudien ir apriebies visiem kko pierādīt... Starp citu, viņa sevi par tādu neuzskata, bet gan ir saņēmusi šādu attieksmi no jauniem menedžeriem un personāla vadības speciālistiem, kuriem viņu mammas vēl vakar pakaļas slaucīja... Bet to sapratīs tikai tie, kurus tas skars. Pārējie tikai teoritizē. Mana mamma ir piedzīvojusi pietiekami daudz stresu, un kāpēc lai viņa nevēlētos vnk nostrādāt tos atlikušos gadus līdz pensijai mierīgi? Kāpēc tas ir kkas slikts?