Man Ziemassvētki ir ģimenes svētki. Tikai diemžēl, skumīgi, ka tā ģimene ir sarukusi. Bērnībā, kā lielāko prieku atceros Ziemassvētku pavadīšanu ar vecākiem un vecvecākiem, kur vecaistētis pārģērbās par salaveci un katru gadu atstāja lielu dāvanu maisu, kas man bija jāmeklē ar brāli. Paši cepām pīrāgus, piparkūkas utt. Otrajos Ziemassvētkos vienmēr braucām pie maniem vecvecākiem un brālēniem. Tas bija tik skaisti. Bet tagad vecvecāki ir miruši, brālēni ārzemēs, vecaistētis ļooti slims, uz gultas, un tie svētki vairs nav tādi, kā bērnībā. Tāpēc patīk aiziet uz baznīcu mīerīgi, ar draugu, un vecākiem pabūt. Zinu, ka tad, kad ar draugu mums būs sava ģimene, es gribēšu lielu ģimeni, un bērniem padarīt šos Ziemassvētkus tik īpašus, kādi tie bija manā bērnībā, jo tās ir vienas no manām gaišākajām atmiņām. Būs gan kopīga eglītes meklēšana, gan kopīga tās rotāšana, gan pīrāgu un piparkūku cepšana un, jā , arī dāvanas un tā noslēpumainība, tas jau liels prieks bērniem.
61
