Vai esat domaajushas par beerna adopciju?

vienreiz pa tv skatījos kaut ko, neatceros ko, bet tur rādija puisīti kas tiek adoptēts, 4-5 gadi. laikam to darīja ārzemnieki. un viņš bija tik priecīgs un laimīgs ka viņam būs ģimene, mājas, nu tāds mīļumiņš izskatījās, pilnīgi gribējās viņu samīļot un tad es par to aizdomājos, bet ko tādu es darītu tad ja būtu daudz naudas un būtu kāds bērns kas piesaista manu uzmanību. noteikti neadoptētu zīdaini. man liekas tas ir aktuāli vairāk tādiem pāriem kam nevar būt bērnu.

Es uzaugu audžuģimenē.Nebiju gan pilnīgi adoptēta,bet gan paņemta aizbildniecībā. Un teikšu godīgi,lai kāds bērns arī nenāktu no internāta (pati atceros kā zagu,pīpēju,meloju, vazājos pa nakti,bastoju skolu utml) pacietība un ticība tiešām spēj cilvēku mainīt. Vajag tikai bērnam parādīt,ka var dzīvot savādāk un labāk. Mums katram ir savs raksturs,kurš radies no piedzīvotā un pārdzīvotā.Jāatceras,ka šādiem bērniem pārdzīvotā ir bijis daudz vairāk par piedzīvoto.
Vai esmu domājusi par bērna adopciju?Jā.Kad būs pienācis īstais vecums,dzīvē būs kaut kas sasniegts,būs zināma stabilitāte un pārliecība,ka kādam varu sniegt labāku nākotni,tad es to noteikti darīšu. :)

Jāsaka tā, tās,kas jau tagad domā,ka nevarētu atstāt mantojumu un iedalījums "mans bērns" un adoptētais,nezini gan vai ir gatavas ņemt

Par sevi runājot-pati esmu adoptēta, neesmu ne stulba vai kā citādi traumēta.
Tāpēc vienmēr,kad tiek runāts "negribu adoptēt,jo tie bērni ir mežoņi un gēnos ir vecāku netikumi".
Yeah right - ja paņemam bērnu,tad kā audzināsi,tāds tas ari būs!

Bet vai pati ņemtu - nezinu,būtu stipri jādomā,jo - tas nav nekaa viegls,pēc nostāstiem,cik paiet laiks,lai atgriestu bērnu normālā stāvoklī pēc bērnu nama!

Nu, laikam jau nevarētu.Man paziņas sen jau adoptēja bērnu,tai sievietei jau ir pāri 30 gadiem.Ļoti viņu mīlēja,auklēja,lutināja un skoloja,taču vēlāk sāka lietot narkotikas, palika 16 gados stāvoklī un aizbēga no mājām.

Tā var notikt ar visiem,ne tikai tie,kas paņemti no citas "ģimenes"!!!

Man butu loti jasanemas, lai adoptetu kadu dzivnieku, kur nu vel bernu. :D Diezvai butu tik stipra, lai tiktu gala ar so adopteto bernu un izaudzinatu par krietnu cilveku. Diemzel loti liels procents so bernu ir problemberni ar dazadam emocionalam problemam, veselibas traucejumiem, genetiskam problemam-viniem nak lidzi visa pagatnes pagaza. Lai cik tas skumji nebutu, daudzi ir dzivu vecaku bareni vai no nelabveligam gimenem, kur briesmigie sadzives apstakli ir atstajusi savas pedas. Tas prasa milzu pules, lai iemacitu siem berniem, ka var dzivot ari savadaku, daudz labaku dzivi. Ja butu tada situacija, kad gribetu adoptet bernu, tad, visticamak, adoptetu tikai pavisam mazu bernu, zidaini.

Es apbrīnoju tos pārus, kas var adoptēt bērniņu.
Man rados arī ir ģimene, kur aug divas adoptētas meitiņas. Pašiem nevarēja būt bērni, tāpēc nolēma adoptēt.
Kādreiz es domāju, ka es varētu adoptēt bēŗnu, bet tagad saprotu, ka tomēr es to nespētu. Man būtu bail, ka es viņu neiemīlētu kā savējo un pēc tam dzīvotu ar vainas apziņu.
Bet nu dzīvē visādi var notikt..

Jā. Es savus bērnus vispār nevēlos, tāpēc, ja nu kādreiz tālākā nākotnē bērni man būs, tad visticamāk adoptēti.

Jā, esmu domājis, ja kādreiz būšu multimiljonārs ar stabilu biznesu, tad noteikti kādu pārīti paņemšu bariņā.

Uzksatu, ka talantīgi cilvēki var izaugt tikai tad, ja tiem ir atbilstoša vide, apstākļī.
Jo vairāk talanīgu bērnu izaugs, jo lielāka būs mana pensija heheheh , jo ilgāk būs latviska Latvija.

Esmu domājusi.
Par iemīlēšanu kā savu bērnu nešaubos, šaubos par tiem gēniem.

Es gan geeniem iisti neticu, var buut kaada nosliece, bet tomeer audzinaashanai un videi ir daudz lielaaka ietekme. Kaut vai par piemeeru var panjemt identiskos dviinjus, kuri tikushi skjirti peec dzimshanas kaadaa no peetiijumiem. Vinjiem bija liidziigs raksturs, izgliitiiba utt tikai taados gadiijumos, ja abiem bija vienliidz labi dziives apstaaklji, bet abi krasi atskjiiraas tad, ja viens bija ticis labveeliigaa gjimenee, bet otrs uzaudzis uz ielas un pat vinju IQ atskjiiraas pie dazaadiem dziives liimenjiem. Atkal sheit nonaakam pie sensenaas debates nurture vs nature. Taadai lietai kaa sociaalajai biologijai neticu. Turklaat beerni ljoti aatri maacaas. Jaa, darbs nenoliedzami nav viegls, bet nav nekaadas garantijas nevienam beernam, vai tas buutu adopteets vai saveejais, ka kaut kas nenoies greizi un beerns izaugs ne taads kaa vajag. Nabaga pamestajiem beerniem un baarenjiem ir pretiigs stereotips pielipis klaat, ka bez maz vai vinji ir mezjonji, zaglji un veel sazin kas, bet patiesiibaa iipashi daudz no paareejiem beerniem vinji neatskjiraas, ja nu vieniigi vinjiem vajag nedaudz vairaak taas miilestiibas un uzmaniibas iesaakumaa, lai sadziedeetu pagaatnes reetas.

Varbūt. Svēti gribas ticēt, ka nurture ir virsroka. Es drīzāk baidos par raksturu kā tādu, nevis IQ līmeni (tas varētu būt arī sociāli, audzinot "paceļams"). Kaut vai analizējot sevi pašu un to, kā tiku audzināta bērnībā, negribot jāatzīst, ka ģenētika dara savu.

Nezinu. Varbūt tikai tad, ja mums pašiem savi bērni nevarētu būt.

Šobrīd šķiet, ka nē, nevarētu.

it kaa gribeetu, bet vai vareetu? ? nezinu, bails, ka neiemiileees mani tas beeerns vai es vinju..

Esmu domājusi, bet diez vai spētu, ja vien tas nebūtu bērns zem gada vecumam(nav noslēpums, ka baby box bērniņi visātrāk tiek paņemti.) Gana daudz tomēr lasīti tie stāsti, arī šeit pat LV, kur sieviete adopteja brāli ar māsu - 3 gadniekus, ja atminos pareizi. Tāds ļaunums šajos bērnos - nezinu vai pareizi tā teikt - ļaunums, jo ne jau pats bērns ir tāds, bet tās rīcības, viņiem visu laiku gribējās nogalināt dzīvniekus, izdūra kāmim acis, psihoja. Skaidrs, ka pēc bērnu nama tur pat nav citu variantu, uzvedība ir skaidra, bet vai man būtu spēka to pāraudzināt? Vai man tādu risku vajag? Nedomāju viss. Bet dzīvē jau dažādi notikumi, varbūt domāšu citādi pēc laika.

Ir sperti pirmie soļi šajā virzienā. Iesniegti papīri tam, ka vēlamies dot kādam bērnam mājas un audzināt viņu kā savējo. Tā procesija nav nemaz tik vienkārša un iesniedzot pieteikumu, neviens vēl negarantē, ka tu tiksi atzīst par atbilstošu ģimeni audžubērnam.
Bērns gan jau ir aptuveni noskatīts. Jo jau ilgu laiku ar vīru regulāri braukājam uz bērnunamiem un ciemojamies tur. Tikai nevarējām līdz galam izlemt, vai esam gatavi uzņemites tādu atbildību. Vai spēsim tikt galā.
4dienas notikums, lika apstiprināt, ka labāk ir dot, nekā palikt bez.

Es ļoti daudz domājusi,bet ļoti daudz ir jāpārdomā un jāskatās kā tur ir.Es arī domāju par tiem gēniem,protams,ka liela daļa ir atkarīga no audzināšanas,bet tomēr...

Cilvēka vērtību sistēma un priekšstati par lietu kārtību, procesiem izveidojas līdz 6 gadu vecumam. Un arī ne uzreiz apziņā, bet zemapziņā noteikti.
Pēctam ko fundamentāli mainīt ir teju neiespējami.

esmu domājusi. pieļauju, ka, jā, gadījumā, ja nevarētu būt bērnu (tfu tfu tfu). nebaidos par audzināšanu un neiemīlēšanu, ja paņem zīdaini vai ļoti neliela vecuma bērniņu. manas bailes drīzāk būtu par gēniem, iedzimtībām utt., jo šādi bērni lielākajā daļā gadījumu nāk no nelabvelīgām ģimenēm.