Vai esat domaajushas par beerna adopciju?

Jā,būtu nedaudz citādāki dzīves apstākļi un vairāk ienākumu,būtu pieteikusies par aizbildni kādam bārenim no Maximas sabrukšanas. Tā doma stipri iespiedusies manā prātā un palika skumji,ka nevaru tomēr.

esmu aizdomajusies, bet es to nespetu

Kaapeec nespeetu?

Nē, šaubos, ka spētu svešu bērnu mīlēt kā savējo.

Jā, esmu. Ne tuvākajā nākotnē, bet pieņemu, ka pēc gadiem 4, 5, kad pašas bērns būs paaudzies, es vēlēšos vēl vienu bērnu un tā kā es negribu vairs dzemdēt, bez tam es vienmēr esmu jutusi vārdos un darbos neizteiktas simpātijas un līdzjūtību pret bērniem, kas ir pamesti vai kuru vecāki ir gājuši bojā, es domāju, ka mēģināšu adoptēt. Un arī - ne zīdaini.

Esmu domājusi. Ir jābūt ļoti pārliecinātam par šādu izvēli, jo šie bērni nereti ir daudz ko savā dzīvē jau pārcietuši un ar savu dzīves bagāžu. Protams, ka zīdainīti adoptēt emocionāli un psiholoģiski ir daudz vieglāk, bet vairāk tas ir nepieciešams jau lielākiem bērniem vairāk, jo viņus negrib ņemt tieši dēļ bagāžas.

Jā.
Es varētu uzaudzināt svešu bērnu, sniegt viņam iespēju augt ģimenē, kad pašas bērni jau būtu paaugušies (kad man tādi būs, ar to laikam jāsāk). Bet mantojumu es gan labprātāk atstātu saviem īstajiem bērniem... Varbūt tas skan mazliet kretīniski, bet nu tā ir. Kāpēc? Jo es labprāt adoptētu bērnu jau lielākā vecumā, kad ir mazāk cerību atrast citu ģimeni un tā kā adopcija tagad nav vairs atceļama, tad nevar zināt, kādas "utis" vēlāk atklātos šī bērna raksturā, uzvedībā... Nekad nebūtu žēl pieņemt kā savu audzināt un arī ļaut mantot tiešām bērnam, kas ciena savu ģimeni kā savu patieso, bet nepateicīgam riebeklim gan ne. Tā kā mantošanas jautājumi šķirot neļauj, tad pagaidām tas ir vienīgais šķērslis, kāpēc par adopcijas iespējamību domāju piesardzīgi

Nē es nevarētu. Neprotu veidot kontaktu ar svešiem bērniem.

Līva
ta pasa iemesla del ko jau mineja krabis-ooo

nevar zināt, kādas "utis" vēlāk atklātos šī bērna raksturā, uzvedībā... Nekad nebūtu žēl pieņemt kā savu audzināt un arī ļaut mantot tiešām bērnam, kas ciena savu ģimeni kā savu patieso, bet nepateicīgam riebeklim gan ne.

Pieņemot svešu bērnu tu apzināti pieņem svešu bērnu ar visām viņa utīm, ja tu tām neesi gatava, tad labāk par adopciju nemaz nedomāt.

Agrāk esmu par to iedomājusies, bet... reāli to darīt... nē, nespētu. Tas izklausīsies briesmīgi un es to apzinos, bet - savs bērns ir savs bērns. Ja man kādreiz būs bērns, tad tas būs daļiņa no mans - es pati viņu iznēsāšu un laidīšu pasaulē.
Apzinos savus uzskatus, savas sajūtas un tāpēc labi saprotu, ka adopcija nav domāta man. Tas jādara cilvēkiem, kuri spēj svešu pieņemt par savu un audzināt kā savu.

Nē

Nevarētu. Nevarētu mīlēt,kā savu,diemžēl.
Sonata, ja problēma ir tikai ar mantojumu,tad vēl ir variants kā audžu ģimene.Bet tas gluži nav tas pats,kas adoptācija un tā jau ir cita tēma.

Es noteikti nevarētu.

Mana mamma teica, ka, kad visi bērni no ģimenes aizies, tad gribētu dot mājas kādam bērnam, jo tas būtu jauki, ka telpas aizpildās un ir arī ko palutināt, un bērnam mīlestību sniegt. :)

Iespējams, bet jau uz vecumu, un ne zīdaini, bet vecāku bērnu.
Tad kad savi izauguši un palaisti dzīvē...

Apbrīnoju tos, kas paņem pat vairākus bērnus un audzina kā savējos. Prieks klausīties par tādām ģimenēm un cilvēkiem.

Esmu aizdomājusies 1x. Ja sastapšu mūza mīlestību, bet mums nevarēs būt bērnu, adoptēsim.

Jā, esmu domājusi.
Bet apskatot reālo situāciju ar adoptētajiem bērniem, saprotu, ka nespētu tikt galā ar piesaistes veidošanu, to traucējumiem, manuprāt, man nav tik lielas kompetences šajā jomā pat ar visu izglītību, kas iegūta (te vel kudiš prasītos psihologa studijas) un Latvijā vienīgie, kas par to runā ir paši adotētāji tad, kad jau saprot - kaut kas nav vai jau bērns ir pašplūsmā aizgājis + pāris speciālisti. Bet nu es domāju, ka lēnām, bet uzlabojumi būs.. Un potenciālie adoptētāji ar laiku arī tiks sagatvoti/iepazīstināti ar to, kas sagaida, daudz labāk, kvalitatīvāk un plašāk.

Jā, esmu un gribētu to nākotnē darīt. Pagaidām gan neesmu vēl gatava ne pašas, ne adoptētam bērnam.

Esmu to izdarījusi-adoptējusi,nevis aizbildniecībā. Iemesli bija dažādi. Un tās pārdomas nebija vienā dienā.

Jaa, ceru, ka izdosies arii to iistenot.