Pasaule ir apstājusies?

Sarunāts, es šodien jau esmu pārgājusi no sad mode uz very, very angry mode.

Ance, kā neuzspiež sērošanu, ja valstī sēras izsludinātas un kaudze izklaides pasākumu atcelti? Uz vienu no tiem man arī biļete bija. Naudu neatgrieza. Būtu pateikuši, ka ziedos Zolitūdē cietušajiem, neceptos. Bet tagad nesmuki sanāk..

Ir cilvēki, kuri katru dienu, katru minūti sekoja līdzi šim notikumam, tādēļ, visticamāk, viņi jūtas tā, itkā bojā būtu gājis kaut kas arī viņiem tuvs. Vismaz manā gadījumā tā ir. Visas šīs dienas ir pagājušas dusmās, žēlumā, bezspēcībā, bailēs. Kad ceturtdien pirmo reizi atvēru ziņas, tad es to uztvēru kā nelaimi ar vienu bojāgājušo. Žēl cilvēka. Tā notiek. No rīta šis skaitlis pieauga līdz 30. Un turpināja augt. Izejot ārā un redzot stadionu pilnu ar svecēm, raudošus cilvēkus transportā un biezu, sērīgu miglu ir ļoti grūti distancēties no kaut kā tāda.

Katrs to visu uztver pa savam. Citi var tupināt ikdienas gaitas, citiem kamols kaklā un asaras acīs. Protams, nosodīt ir nevietā. Šodien draugs mani nosauca par liekuli, jo ne Filipīnu, ne Japānas bojāgājušo dēļ es nebiju tā raudājusi, bet viņa "A kas tur tāds?" lika man apsvērt vai maz vēlos saistīties ar šādu cilvēku.

Alexxa, jutu lidz, ka dzive tev bija uzlikusi tik smagus parbaudijumus, un tev nacas zaudet tuvos cilvekus tragiska cela! Es tava vieta nenemtu tik loti pie sirds dazu foruma dalibniecu parmetumus. Pedejo dienu laika loti daudzi cilveki visu uztver parak saasinati, emocijas ir sakapinatas, un nespej paskatities uz situaciju ar vesu pratu! Jutu lidz Maksimas tragedijai, noziedoju, iededzu sveci, bet savadak mana ikdiena viss ir ka parasti. Drizak si tragedija man liek aizdomaties vairak par garigam lietam, ka katram no mums ir atvelets noteikts laika spridis uz sis Zemes, un mums vajag novertet tuviniekus, samilot mati, tevu, bralus, masas, visus gimenes loceklus, kamer tie ir mums blakus, nevis tad, kad ir par velu. Tikpat labi jebkurs no mums vareja "izvilkt so nelaimigo lozi", noklut neistaja laika un vieta.

Nū, beidz. Pirmkārt, gan jau piešķirs biļetes uz analogu pasākumu. Otrkārt, kā tu iedomājies valsts izskatītos starptautiskā mērogā atstājot bez ievērības šādu notikumu? Loģiski, ka vajadzēja sēras. Tas ir - nemaz nerunājot par morālo aspektu, tīri politiski.

P.S. Par pasākumiem. Šodien nācās doties uz cirku. Saku "nācās", jo īpaši negribējās, bet biļetes jau ceturtdien pa dienu nopirkām un sev par lielu izbrīnu atklājām, ka Rīgas cirks izrādes nav atcēlis. Kas šķita nedaudz dīvaini, kaut gan īstais iemesls, kāpēc man tas viss nepatika (cirks kā tāds) bija tas, ka mani izlamāja viena biļešu kontroliere, pats cirks, šķiet, arī drīz sagāzīsies, ja netiks ar steigu remontēts, un izrāde bija tik skumji nabadzīga, ka man radās vēl lielāks sašutums par šajā valstī pastāvošo iekārtu, kur pat tādu vēstures pieminekli kā Rīgas Cirks, ļauj novest līdz gandrīz katastrofālam līmenim!

Redz, Lust For Life sakārtoja manas sajukušās domas un ielika tās smukā komentārā.

Es gribeeju teikt,ka man loti zeel ,kas noticis Latvijaa,bet tajaa pasaa laikaa varu piemetinaat,ka mums te notiek visu laiku kaut kas...Viirs jau saka-laikam esam pieradusi...!Tad viesulveetras,tad cunami Hawai,tad ugunsgreeks kalnos utt.Saprotu ,ka nevar cilveeki buut prieciigi,bet ir jaamaacaas dziivot taalaak!Katraa gimee noteikti ir bijis kaut kas,kad liekas-pasaule apstaajusies....!Es dziivoju liidzi arii saviem koleegiem filipiiniesiem...
Atceros,ka mana omiite vienmeer teica-arii kara laikaa cilveeki miileejaas un dzima beernini.Dziive turpinaas!

Emmanuelle, man arī ir draugs no Filipīnas :) Viņš man vienmēr ved šokolādes konfektes (Nu nevaru es viņam pateikt, ka šokolāde man negaršo) un ķīniešu zīda šalles skaistās krāsās :)


Citādi - jā, es arī nespēju acis atraut no notikumiem Zolitūdē, dzīvoju līdz un ja tas man būtu pa ceļam, noliktu tur ziedus un svecīti. Mana svecīte uz galda šobrīd ir vairāk par tiem, kas gāja bojā Zolitūdē, jo savējiem svecītes lieku, kad ienāk prātā. Bet kāpēc uzspiest to tiem, kam tas nekas tuvs neliekas?

Par pasākumiem īstenībā baigi tizli. Par laimi man nebija biļetes šajās brīvdienās uz nevienu pasākumu, bet man personīgi liekas nenormāli, ka Instrumentu koncertu no 6dienas pārceļ uz 2dienu. Tūrē viņiem bija vairāki koncerti darbadienās. Skaidrs, ka cilvēki biļetes uz 6dienas pasākumu pirka tieši tāpēc, ka 6dienā, nevis darba dienā.
Tāpat tizli ir, ka Busuļa koncertu vispār pēc 2 mēnešiem pārceļ. Nē, nu lieliski - visiem dzīve tagad apstājas. Man tieši draugs teica, ka tad, kad viņš nomirs, nevienu pasākumu neatcels.

Te arī otrā diskusijā bija komentāri par to, ka citi esot cūkas, ka atļaujoties tusēties un priecāties. A ko man darīt? Raudāt visu laiku? Uz darbu neiet? Protams, ir žēl, bet turpinu priecāties par dzīvi, jo man tā arī ir tikai viena.

Cerams, ka šāda tipa diskusijas netiks 'uzceptas' katru dienu tagad nez cik ilgi.
Kādam droši vien gauduļošana liek justies kā labam cilvēkam, bet es nesaprotu ar ko tas kādam palīdzēs, ka tagad cosmo būs katru dienu negatīvas diskusijas un tiks bojāts garastāvoklis citiem.
Labāk tiešām būtu pa ceļam, vai ne pa ceļam nolikuši svecīti nevis sevi kā lielos cietējus izrādījuši. Bezjēdzīga sērošana bez konstruktības rīcības nav nekā laba.
Gaudoļotāji labāk sev pajautājiet vai asinis nodotas, vai sazinājāties ar upuriem, cik daudz naudas saziedojāt.

nē - man ne prātā nenāca apkārtējiem pārmest, ka viņi turpina dzīvot. Tā bija viena no lietām, ko iemācījos agrā bērnībā - kam pienācis laiks, tas aizies. Pārējie paliks un turpinās dzīvot. Man bija 7 gadi, kad nomira viena no manām omēm. Viņai gan bija tiešām cienījams vecums un par pāragru nāvi būtu lieki runāt, jo līdz simtam bija palikuši vien daži gadi. Toreiz gan likās netaisnīgi, ka man - tādai maziņai, manu Mīļomi atņēmuši. Tā bija mana pirmā sastapšanās ar nāvi - ar to, ka cilvēki mirst. Bet pat toreiz man ne prātā nenāca kādam pārmest par to, ka viņš dara savas lietas, jo man, redz, ir traģēdija (Jā, 7 gadu vecumā tā man bija ne mazāka traģēdija, kā Maximas sabrukšana šodien Latvijai) Varbut es tevis rakstito nepareizi uztveru, bet zini, tu izklausies smiekliga. ta ka maza meitene, spiitaa un nesapratne piesitusi kaju pie zemes - ka vinji atlaujas pardzivot tik loti, noeenojot visu citu sobrid?
Ja jau tev omes zaudesana bija tikpat liela tragedija, tev sos cilvekus vajadzetu izprast vai ne ta? Un katrs pardzivo savadak, viens izraudas, norij kamolu un dzivo talak. Cits par to runas vel gadiem jo nespej turet emocijas sevi. Si tema vispar ir absurds un pilnigi nevajadziga.
Un par maximas veikala sabruksnau IR jaruna, citadi vainigie uzvels atbildibu uz citu pleciem un dzivos talak cepuri kuldami. Cilveki nedrikst izlikties, ka nekas tacu nenotika. Ir jaruna, jaruna un jauztur si tema dziva. Un aizodmajies par tiem 16 berniem kuri zaudeja vienu vai abus vecakus. Tev vinus vajadzetu lieliski saprast jo patibiji mazakad zaudeji tuvinieku. Parejais ir nevieta jo katrs cilveks ir savadaks.

Es piekrītu katram Alexxa vārdam diskusijas sākumā.
Protams, ka ir traki, ka notiek šāda traģēdija, protams, ir daudz piederīgo, jo tie ir vairāk kā 50 cilvēki, un katram no viņiem bija sava ģimene un draugi, bet mēs nevaram ieciklēties uz šo nelaimi un pārtaukt dzīvot, pārtraukt priecāties, un pārmest kādam to, ka viņam ir labi, bet redz tiem cilvēkiem sāp. Kur tev kads parmet? Viena suda foruma diskusijaa? Pffff get a life!

Ance, kā neuzspiež sērošanu, ja valstī sēras izsludinātas un kaudze izklaides pasākumu atcelti? Uz vienu no tiem man arī biļete bija. Naudu neatgrieza. Būtu pateikuši, ka ziedos Zolitūdē cietušajiem, neceptos. Bet tagad nesmuki sanāk.. Blin tu man uzsit dusmu. Ak nabadzite, uz vienu dranka konci netiki. Nu ir nelaime. Tev tas ir tragisks gadijums, citiem visa dzive kajam gaisa apgriezusies. Tu vispar to apjedz? Bet te viena spindzele sacepusies par to, ka pasakumi atcelti. Tu zini kas ir cienja? Cienja pret aizgajusajiem un vinu tuviniekiem?!
Un ta nav seru uzspiesana, ta ir cienjas izradisana.

Beibe.Marta,bet kāpēc tad pus Latvija neizrāda cieņu un neparaud,ka meitenei ome nomirusi?
Es sliecos piekrist savam brālēnam,viņš ir zaudējis gan mammu, gan arī vēlāk tēvu. Viņš man pateica-kāpēc tad cilvēki tā nesēroja? Arī man bija pasaules gals tajā brīdī!
Un piekrītu vīram,kurš tajā brīdī teica,ka vislielākie raudātāji šajā gadījumā ir tie,kas tā īsti nekad nevienu tuvo nav zaudējuši. Tie,kas ir piedzīvojuši tuvinieku nāvi, emocijās tomēr ir savādāki. Par laimi, es neesmu tuvos cilvēkus zaudējusi,tāpēc arī esmu tik raudulīga un emocionāla, bet tādi,kas ir zaudējuši tuviniekus savulaik, tādus nekas vairs nespēj sāpināt.

Atklāti sakot, esmu pārsteigta. Man tas šķiet tikai vairāk nekā loģiski, jo viena cilvēka nāve ir ģimenes traģēdija, bet šeit vienkopus mira vairāk kā 50 cilvēki, nu jā - tā tas ir pieņemts, ka šādos gadījumos tā ir traģēdija un sēras jau valstiskā līmenī. Man godavārds nav skaidrs, kur ir tā lielā problēmatika, diskusijas sakne.. Tāda ir pasaule - skumji gan par omi, kas nomirst, par draugu, gan arī par svešu cilvēku kopumu. Par to pasākumu, kur naudu neatgrieza - konkrēti kāds? Tu laikā atbildēji? Dīvaini, tu noteikti vari kasīties ar konkrēto uzņēmumu, man arī bija paredzēta "izklaide," ko loģiski, ka atcēla, bet naudu atgrieza dienas laikā.

Un piekrītu vīram,kurš tajā brīdī teica,ka vislielākie raudātāji šajā gadījumā ir tie,kas tā īsti nekad nevienu tuvo nav zaudējuši

Tev ir tiesības piekrist šādam apgalvojumam, tomēr tev vajadzētu arī pašai saprast, ka mērīt visus pēc jums abiem ir muļķīgi.

Es pieņemu, ka cilvēkiem, kuriem šobrīd nāk prātā tādas egoistiska tipa dusmas kā no sērijas - man nomira radinieks, bet visa valsts neapstājās - vienkārši kaut kas nav izsāpēts līdz galam vai pakaļ velkas slāpētas dusmas.

Par to, ka pasaule neapstājas - kā neapstājas? Palabojiet mani, ja kļūdos - bet ja nomirst rads, tad pienākas gan darba kompensācijas, gan tuviniekiem ārpus kārtas brīvdienas? Ne tā? Darbā visi izsaka līdzjūtības un visas iesaistītās puses rīkojas operatīvi - glābēji, policija, mediķi.
Šeit cilvēku skaits ir liels - procentuāli tik liels, ka spējīgs konkurēt ar dvīņu torņu katastrofu. Vai tad tas nav normāli, ka šis viss prasa uzmanību un takta izjūtu? Es piekrītu, ka citas problēmas ar to nebeidzas parastiem ierindas cilvēkiem, kurus Zolitūdes katastrofa nav tieši skārusi. Drīzāk sliecos domāt, ka tik nopietnā traģēdijā tādi cilvēki (arī es, laikam, caur sevi izdaru šo pieņēmumu) izvērtē savu dzīvi - vēlas ar steigu mainīt tajā nepareizo - sazvanīt tuvieniekus, apzināt neizmantotās iespējas un tādā garā.

Es vienkārši domāju - jebkura nāve ir traģēdija neatkarīgi no apstākļiem, bet ne visas nāves mums ir tik redzamas, sajūtamas. Tomēr, ja kaimiņiem būs sēras - es tajā brīdī necirtīšu kāju pret zemi ar lozungiem uz mēles - mana dzīve turpinās. Kad cilvēks redz un saož sāpes, nedrošību un nāvi viņš mobilizējas pārdomām un savas dzīves izvērtēšanai. Un kad vienkopus tik daudziem par to nākas aizdomāties, jo tik daudzi ir skarti tik vienkāršā situācijā kā iepirkšanās tas gribot negribot skar katru no mums - vienalga cik tuvu vai tālu stāvam no traģiskā notikuma. Un ja reiz mēs par to domājam un to redzam mūsu pienākums ir solidarizēties ar cietušajiem.

P.s. Lai uz mani nebļautu piemetināšu, ka man arī ir sapīgi zaudēti tuvi un mīļi cilvēki - detaļas gan nebūtu būtiskas.

Nja....draugu lokā šis jautājums arī tika apspriests. Man ir žēl bērnu un vecāku, kas piedzīvoja bērnu nāvi. Šis gadījums manī izsauc līdzjūtību, tāpat kā jebkura līdzcilvēku traģēdija. Bet es negāju un neliku sveci pie piemājas Maximas, kurā notiek darbs, iepērkas cilvēki,, kas šķiet ir slimi, tikpat labi pie IKI vai RIMI arī sveces varēja likt, visa tā ziedošana, ja Maxima ir apņēmusies segt visus izdevumus.

Nē, pasaule nav apstājusies un katram no mums dzīve turpinās. Man nedaudz kaitina, ka šīs tēmas regulāri tiek paceltas, lai arī tikai dažas dienas pagājušas kopšs traģēdijas. Nu, neņemiet vērā tos komentārus, kuros Jums aizrāda un viss. Ir tikai loģiski, ka latviešu tauta ir šokēta, ir pagājušas tikai dažas dienas, ir smagas sēras, bet tas nenozīmē, ka kāds domā, ka neparko citu nedrīkst domāt vai runāt.

Risiniet savas problēmas, dzīve turpinās, visu pareizi Jūs rakstat, bet nu kāpēc tagad ir vajadzīgs pacelt šādas sarunas, jo diskusijas mērķis jau nav dalīties personīgajā pārdzīvojumā, bet aizrādīt par to, ka netiek pievērsta attiecīgā uzmanība.

Kur vēl kaut ko stulbāku uzrakstīt? Latvija nepārdzīvoja par Tavas omes nāvi? Nu, camon. Man arī vecmāmiņas nāve bija dzīves lielākais trieciens, bet es negaidīju, ka dēļ tā aizslēgs klubus un ieviesīs valstī sēras. Meitenes, vai dažas no Jums ir vismaz 18 gadus vecas? Dažreiz man liekas, ka aiz dažām komentētājām slēpjas 12-15 gadus vecas meitenes, kuras tajā vecumā vēl uz sabiedrības procesiem skatās daudz savādāk, ar mazāku izpratni un pieredzi.