Nesaprašanā

Nav īstais laiks.

uzskatu ka tās nav normalas attiecibas. Iespējams puisis pats nav sapratis ko viņš īsti grib. Kad paliek vienam garlaicīgi atgriežas pie tevis. Man šāda attieksme nav pieņemama.

Tās manuprāt ir tās saucamās "pauzes", kas ir attiecību beigu sākums.

Saņem sevi rokās un sāc skatīties uz priekšu. Nedomāju, ka, lai tikai saglabātu "skolas mīlestību" ir vērts sevi mocīt.

Bet viņš ir mans pirmais nopietnais puisis/draugs ar visām no tā izrietošajām sekām.. Es neesmu gatava viņu atlaist, bet tas ir tik grūti... ;(

tu veel esi jauna, vecmeitaas nepaliksi. lai gan tagad shkjiet, ka dziive beigsies, ja uzmetiisi shiis attieciibas, taa nav. satiksi citu puisi, iemiileesies un shiis attieciibas aizmirsiisi. viss labais ir atminjas, viss sliktais ir maaciiba :)

Diāna ,
manuprāt , tev ir divas izvēles... Un visticamāk pirmajā aizraušanās reizē būs pirmais variants- tu viņu neatlaidīsi līdz viņš tevi sāpinās tik ļoti, pazemos ,ka tevī radīsies aizvainojums un milzīgas dusmas un tad tikai pametīsi. Vai vēl skumjāk- viņam pašam apniks ,ka tu visu laiku vnk esi un visus viņa niķus paciet un aizies pie citas. Tad būs nenormāli skumji.

Vēl ir otrs variants, bet tam vajag daudz spēka -sajust to brīdi ,kad tev ir tāds brīdis ,kad jūties nogurusi no tā visa un attiecības ir uz neskaidras robežas un tad izdarīt izšķirošo soli, pateikt ,ka aizej. Vismaz vēlāk nejutīsies kā pamesta un pazemota.

Ja puiša attieksme ir tāda, tad, manuprāt, vispareizāk būtu tiešām šķirties un pa nopietno. Kā tu vispār vari turpināt mīlēt un cienīt tādu, kas skaidri un gaiši pasaka, ka viņam nav jūtu pret tevi un pats vēlas ātrāk šķirties?!

Cik reizes vajadzēs šķirties, lai saprastu, ka tiešām nav jēgas? :) Vēlāk parasti nepaliek labāk. Jauna meitene esi, nav ko tērēt laiku bezperspektīvās attiecībās ;)

Ir tā, ka viņš ir viens no tiem "jūtīgajiem tipiņiem". Viens vārds vai viena ne tāda sms un viņš var vairāk negribēt mani redzēt (nu ne gluži tik traki bet nja)...

Vakar runāju ar vienu viņa draugu un viņš teica, ka manam puisim (ja to tā var nosaukt) īsti nav skaidrs vai viņš grib/negrib būt ar mani.. ka viņam vajagot laiku padomāt.. viņš viņu ļoti labi pazīst un teica, ka nevar būt tā, ka viņš nemīl mani.. es esmu gatava gaidīt, bet nezinu vai tam ir jēga...

Vel visas attiecības grūtākas padara tas, ka viņš sev iekšēji uzliek ļoti augstus principus/nosacījumus, kādam viņam jābūt, un ja skolā kkas sāk iet ne tā, tad viņam ir dusmas uz visu pasauli un vairāk nav vajadzīgs nekas..

Varbūt nevajag no jauna puiša sagaidīt nobrieduša veča rīcību? Ja tagad nav skaidrs, vai īsti vajag būt ar Tevi kopā.. kāpēc nostādīt sevi pazemojošā situācijā? Pēc idejas cilvēkiem visa dzīve jāpavada kopā.. un jums, jauniem un veseliem cilvēkiem, jau ir problēmas.. ko tad sagaidīt no nākotnes, kad sāksies ''pieaugušo'' likstas?
Ir tik daudz problēmas, nelaimes, bēdas... attiecībās vismaz jābūt harmonijai. Bet Tavs stāsts izklausas pēc haosa :)
Atrodi puisi, kurš būtu gatavs uz visu Tevis dēļ.. ne paužu cienītāju :)

Tieši tāpēc ,ka pati esmu bijuši nesaprašanā līdzīgā situācijā ,tagad saprotu ,ka ja piemēram

skolā kkas sāk iet ne tā, tad viņam ir dusmas uz visu pasauli un vairāk nav vajadzīgs nekas..

tā ir ,tad Tu neesi tā ,kura var sniegt viņam atbalstu, viņš nejūt ,ka tu esi 100% uzticības atbalsts, ja tu būtu viņam "sirdī", būtu skaidrs, ka viņš uzreiz vērstos pie tevis. Arī es esmu bijusi ar puisi ,kurš esot ar mani bija jauks ,kad jautāju vai kas noticis ,teica ,ka viss kārtībā ,izturējās mīļi pret mani, bet neuzticējās man līdz galam un nevarēja pateikt ka vienkārši neesmu Tā ko viņam vajag. Vēlāk sapratu, bet tad jau ļoti sāpēja...

Un es pilnībā saprotu cik grūti ir aiziet. Es tajā reizē nevarēju un neredzēju /nesapratu ,ka bieži viņš atsāk man rakstīt pēc šķiršanās ,lai uzlabotu savu ego. Domāju ,ka esmu viņam vajadzīga. Tā nu nevarēju atstāt... līdz pats atrada citu un iemīlējās līdz ausīm. Nekad neesmu tā dusmojusies/ tik aizvainota jutusies kā toreiz tajā brīdī.

Es jūtos ļoti slikti, jo jau no 7tās klases (!!!!!!) mēs itkā likteņa vadīti vienmēr kaut kādā veidā esam sagājuši kopā .

Tas tukšums, kas tagad ir manī, tā lielā vēlme viņam uzrakstīt, apskaut viņu.. tas viss mani dzen depresijā ;(

Been there, done that.
Nav gadījumā tā, ka Tu ar savu lielo mīlestību viņu smacē nost? Vai jūs esat runājuši par tiem iemesliem, kas liek ņemt tās pauzes?
Manā gadījumā, kad visu 57 pašķiršanos iniciatore biju es, viņa pārliekā mīlestība mūs nogalināja. Viņš īsti neko negribēja darīt, tikai visu laiku būt ar mani, līdz ar ko viņš kaut kā kļuva man garlaicīgs, iestājās rutīna. Viņš sēdēja mājās, es skraidīju apkārt ar draugiem, jo mājās bija garlaicīgi. Mums aptrūkās par ko runāt, mani sāka kaitināt viņa paradumi. Tomēr pēc katras pašķiršanās, kas ilga max 2 nedēļas mēs sagājām atkal kopā. Pēc laika apnika, turklāt manā dzīvē ienāca vēl kāds vīrietis, tad nu gāju pie savējā runāties, ka tā vairs nevar un jāliek lielais treknais punkts. Viņš manis dēļ mainīja visu savu dzīvi, darbu, paradumus, un mēs atkal sagājām kopā. Un tad atkal - man iestājās apnikums un pēc gadiem ilgas čakarēšanās es vienkārši aizbraucu no valsts. Ne tikai viņa dēļ, bet zinu, ja mēs abi būtu vienā pilsētā, šī nervu bendēšana turpinātos, jo puisi es joprojām savā ziņā mīlu, bet...
tagad skatos atpakaļ un domāju - varbūt tā vaina bija manī, varbūt tā biju es pati, kas sevi nogarlaikoja līdz nāvei. Esot jaunās attiecībās es par to šausmīgi baidos.

Laikam būs jāsaņemas un jāpieliek tam visam punkts...

Pa ātru jums tas viss notika. Puisim uznāca vēlme izbaudīt to, kas tas īsti jaunība ir, bet varbūt acis atvērās.
Variantu var būt daudz, bet atceries to, ka tas kurš ir gājējs, aizies tāpat un nav vērts nemaz mēģināt noturēt, ar varu..

Bet ir vel tas faktors, ka mēs abi viens otram esam pirmie (visās šī vārda nozīmēs).. vrb arī tpc ir tik grūti palaist viņu vaļā