Es laikam tagad saņemšu daudz pārmetumu, bet lai jau iet. Man patiesi žēl visus tuvieniekusu un cietušos, it īpaši bērnus, kuri palikuši bez vecākiem...
Bet atzīšos, ka man arī ir ļoti žēl būvnieku, kas tajā ir iesaistīti. Ne tos, kas skaita tikai peļņu un būtībā paši neko nav būvējuši (priekšnieki), bet gan tos inženierus un konkrētos cilvēkus, kas pie šī ir strādājuši objektā uz vietas. Pati esmu saistīta ar būvniecības jomu un man iestājas pamirums, iedomājoties, ka kaut kas tāds varētu notikt ar kādu no maniem projektiem MANAS kļūdas dēļ. Kā ar to dzīvot tālāk? Man šķiet, ka tā ir drausmīga sajūta, ka esi izraisījis tādu traģēdiju, patiesībāneko ļaunu nedomājot. Tik daudz pārmetumu par slepkavību, tik daudz nicinājuma no komentētājiem, apkārtējiem. No vienas puses gribas taisnīgumu, lai vainīgie tiek sodīti, no otras puses iekšēji labāk nepaliek iedomājoties tos nelaimīgos, kas šobrīd nožēlo katru savu nepareizo lēmumu, kuriem šobrīd nespēj piedod sev to, kas noticis...