Zolitūdes Maxsimā iebrucis jumts.....

man jau rāda 43 cilvēkus, kuri ir bojāgājuši...

Mēs ar bērnu neaizbraucam. Jo mani pie bērnudārzā apsljakstija mašīna, citādi tieši uz to laiku mēs būtu iekšā.

Līna- liktenis...

Kāda jēga skaitīt pa vienam tos ciparus? Gala rezultāts jau tāpat ir apmēram zināms.

Kāpēc tur uz jumta šitādu uzbūvēja? (t)

Mēs ar bērnu neaizbraucam. Jo mani pie bērnudārzā apsljakstija mašīna, citādi tieši uz to laiku mēs būtu iekšā.

Lūk, noteikti šādos brīžos jo ;ipaši tiek novērtēta dzīvība un dzīve.. un nejaušības, kas ietekmē visu turpmāko...

Internetā lasīju, ka kādai topošajai māmiņai gājis bojā draugs... viņa draugu aizsūtījusi uz veikalu, jo viņai sagribējies ieēst persikus...

Es tāpat kā Libra par to aizdomājos citādā līmenī, par to, ko tas mums pasaka. Jo tas jumts taču varēja iegāzties naktī, kad ēkā neviena nav, vai arī vēlu vakarā kad apmeklētāju niecīgs skaits, bet tas notika laikā kad visvairāk cilvēku iepērkas, t.sk. es, arī es tajā laikā esmu veikalā un pērku pārtiku. Tādēļ katram jāpadomā ko tas pasaka, varbūt neesam gana pateicīgi par to kas ir dots, jo mums jau tiktāl ir aizgājis tautā, tas "Viss ir slikti", ka es pat vairs nelasu portālos ziņas un neskatos TV, diemžēl.

sidze,protams,ka māmiņa nav vainīga, bet iedomājoties sevi viņas vietā, es sev mūzīgi pārmestu,kāpēc sūtīju vīru uz veikalu pēc tiem nolādētajiem persikiem. :(

Šis ļoti aizkustināja. :(

Esmu fotografējis visādas šausmas, pagāšnakt arī. Fotografējot man nesāpēja, bet stāvot kopā ar cietušo tuviniekiem un gaidot kad paceļot betona bloku iznesīs kārtējos bojā gājušos raudāt nācās bieži. Stāvēju kopā ar 16 gadīgu puisi kuru māte pameta pirms dažiem gadiem, viņu audzināja krustmāte, kura bija veikalā - viņš viņu gaidīja no traģēdijas sākuma līdz šim laikam (no rīta klases biedri un draugi viņam atnesa siltu tēju un sausu apģērbu). Sapīpēju ar 70 gadīgu onku, kurš nemitīgi zvanīja savai sievai, kura aizgāja uz veikalu no blakus esošās mājas pēc maizes, signāls bija, bet neviens neceļ. Redzēju vīrieti kurš 5 no rīta atnācis no darba un uzzinājis par negadījumu, saprata ka viņa sieva, kuru pirms nedēļas apprecējis ir zem drupām. Redzēju 20 gadīgu meiteni, kurai abi vecāki bija zem drupām. Redzēju kā policijas darbiniece kam bija jāpaziņo tuviniekiem sēru vēsts gandrīz noģība un vēma. Redzēju ģenerāli Ķuzi ar asarām acīs. Redzēju kā ceļamklrāna operatori meklē savu biedru kurš palīdzēja novākt drupas. Redzēju kā spēļu zāles darbinieki atteica meitenei sasildīties viņu telpās, kura gaidīja aukstumā ziņas par savu vīru visu nakti (no rīta arī sagaidīja sēru vēsti). Redzēju kā puisis atžirga 2 sekundēs, pārleca pāri žogam un izlauzās caur policistiem, jo viņam likās, ka viņa māti ved dzīvu ārā no drupām (viņa nebija dzīva). Saņēmu sms no draudzenes, kuru rīt bija jāfatografē, nesanāks, jo nav kam tos foto vairs dāvināt. Redzēju kā 1 000 cilvēki stāv rindā, lai ziedotu asisnis. Redzēju kā kadeti nevarēja nosēdēt autobusā, bet lūdzā, lai atļauj palīdzēt nelaimē.

Nu tieši tā... draugs aiziet uz veikalu pēc persikiem, savai mīļotajai.. un viss...
Kāpēc tāda netaisnība?
Un šī traģēdija sevī nes tik daudz šāda veida stāstus, likteņus,.. Un cilvēki vēl ilgi uzdos jautājumu - kāpēc?!

Es piekrītu Gurri domai, bet šī nav no traģēdijām, kas ir kā orkāns - kur varētu teikt, lūk mums, Dieva sods vai tml. Šī ir kompleksa cilvēku nenolaidība un tāda pati arī atbildība. Tas pasaka tieši to, ka kādreiz jādomā ne tikai par peļņu.

Edijs Palens
Esmu fotografējis visādas šausmas, pagāšnakt arī. Fotografējot man nesāpēja, bet stāvot kopā ar cietušo tuviniekiem un gaidot kad paceļot betona bloku iznesīs kārtējos bojā gājušos raudāt nācās bieži. Stāvēju kopā ar 16 gadīgu puisi kuru māte pameta pirms dažiem gadiem, viņu audzināja krustmāte, kura bija veikalā - viņš viņu gaidīja no traģēdijas sākuma līdz šim laikam (no rīta klases biedri un draugi viņam atnesa siltu tēju un sausu apģērbu). Sapīpēju ar 70 gadīgu onku, kurš nemitīgi zvanīja savai sievai, kura aizgāja uz veikalu no blakus esošās mājas pēc maizes, signāls bija, bet neviens neceļ. Redzēju vīrieti kurš 5 no rīta atnācis no darba un uzzinājis par negadījumu, saprata ka viņa sieva, kuru pirms nedēļas apprecējis ir zem drupām. Redzēju 20 gadīgu meiteni, kurai abi vecāki bija zem drupām. Redzēju kā policijas darbiniece kam bija jāpaziņo tuviniekiem sēru vēsts gandrīz noģība un vēma. Redzēju ģenerāli Ķuzi ar asarām acīs. Redzēju kā ceļamklrāna operatori meklē savu biedru kurš palīdzēja novākt drupas. Redzēju kā spēļu zāles darbinieki atteica meitenei sasildīties viņu telpās, kura gaidīja aukstumā ziņas par savu vīru visu nakti (no rīta arī sagaidīja sēru vēsti). Redzēju kā puisis atžirga 2 sekundēs, pārleca pāri žogam un izlauzās caur policistiem, jo viņam likās, ka viņa māti ved dzīvu ārā no drupām (viņa nebija dzīva). Saņēmu sms no draudzenes, kuru rīt bija jāfatografē, nesanāks, jo nav kam tos foto vairs dāvināt. Redzēju kā 1 000 cilvēki stāv rindā, lai ziedotu asisnis. Redzēju kā kadeti nevarēja nosēdēt autobusā, bet lūdzā, lai atļauj palīdzēt nelaimē.



Šo izlasiju un vnk saprotu to,ka tas ir traģiskākais ko man nācies dzirdēt redzēt savā dzīvē-nav ko teikt.

Sniegbaltītes ievietotais teksts - skaudra patiesība, reāls redzējums, smeldz..
Ah, es nevaru........

laikam būšu reāliste un tikšu aprieta, bet šaubos vai tiešām kāds vēl tiks izglābts, dzīvs esot. 14h jau pagājušas, ceļamkrāni izsaukti novēloti un ārzemju palīdzība atteikta, nolaidïba.
Maksimas taču auga kā sēnes, vienu dienu redzi, ka sāk celt, nākamajā jau gatavs, kādas konstrukcijas tādā atrumā var uztaisīt, lai atļautos vēl kkādus gaisa dārzus celt. Sviests.
Bet nu skumīgi

Mēģinu visu laiku nelasīt rakstus un neskatīties bildes, jo sāpīgi skatīties, cik smagi citiem klājas un redzēt mirušo ciparu, kas ar katru stundu aug, bet tomēr skatos un lasu. Sāpīgi iedomāties kā tagad cietuši, bet visticamāk, ka jau dzīvību izdzisuši cilvēki ir zem gruvešiem. Ļoti ceru, ka ir vēl kāds, kas gaida, kad ieraudzīs dienas gaismu.
Un kāpēc vajag dārzu virs veikala, un dzīvojamo māju? Neesam Ķīnā, vietas ir pietiekoši uz zemes. Absurds projekts, diemžēl ar bēdīgām beigām.

Nesaprotu, kāpēc atteica Krievijas glābēju palīdzību...

es arī domāju,ka dzivo nebūs vairs. ja nu vienīgi kāds brīnums. Visu nakti, dienu nogulēt zem drupām un palikt dzīvam, droši vien nav iespeājasm, bet nu cerēsim vēl. sirds sāp, kamols kaklā. gribas mājās, paraudāt, samīļot visus,kas mīļojami.

Elizabete anna, iepriekš taču jau ir rakstīts, ka Maxima šīs telpas īrēja, nevis paši cēla. Un gaisa dārzi bija nevis Maximas, bet projekta arhitekta iecere.

Maksimas taču auga kā sēnes, vienu dienu redzi, ka sāk celt, nākamajā jau gatavs, kādas konstrukcijas tādā atrumā var uztaisīt, lai atļautos vēl kkādus gaisa dārzus celt.

Tikpat ātri tiek uzcelti Rimi, tikpat ātri McDonaldi.
Un man liekas, ka, ja kādam par to ir jāuzņemas atbildība, tad būvniekiem un apsaimniekotājiem, nevis īrniekiem (cik sapratu Maxima telpas tikai īrēja, un tur bija arī citi veikali, ne tikai šis).

elizabete anna, man ir saprotams,kāpēc ārvalstu palīdzība atteikta-tak nav jau tā Maxima tik liela,lai tur simtiem glābēju salīstu. Padomā,kas notiks,ka tur simtiem glābēju samestos un šaktu kaut ko pārmeklēt. Tur iekšā iet tikai neliels skaits cilvēku, jo vēljoprojām pastāv risks,ka var kaut kas grūt un gāzties.