Zolitūdes Maxsimā iebrucis jumts.....

sievieto skaidrojusi, ka somiņa, maks un pase ir gruvešos.

Zinot Latviju, jābrīnas, ka netika sievietei parādītas durvis. Dīvaini tie cilvēki, viss griežas tikai ap naudu..

Cukurvāvere - ai, es domāju, ka vispār tādas lietas neviens memāk aprakstīt.. tās ir iekšējās sāpes, un neviens vārds tā īsti neizteiks to reālo pārdzīvojumu :(

Skumji :(

Es to arī dzirdēju no rīta pa radio - vienai cietušajai piestādīts rēķins. Vēl pateikts, ka nekas, ka viņas mantas ir zem gruvešiem, jo internetā arī var samaksāt.
Ļoti jūtu līdz cietušajiem un upuru piederīgajiem. Ja varētu, ietu nodot asinis, bet no darba nelaiž.

Ja un es vienmer censos no savas gruti nopelnitas naudinas ziedot ,cik tas ir iespejams,nevienam ar to nelielos,tas meitenes ,kuras brukat man virsu pasas aizdomajaties sava sirdi,kadas jus esat,vnk zel ka dzive viss ir ta materializejies,mes skrienam,nesamies ,keram,grabjam ,rausam un aizmirstam visas parejas vertibas,tadel ari pasaule iet uz galu

Nevajag pārmest slimnīcā strādājošajiem - piestādīt rēķinu ir viņu darba pienākums. Kamēr nav dots rīkojums to nedarīt, nekas cits viņiem neatliek, kaut vai asaras acīs, bet rēķins jādod.

Manuprāt, iemesli šobrīd nav svarīgi. Ir gājuši bojā cilvēki. Šī ir traģēdija mūsu mazajai Latvijai.

Šobrīd sirdī visdziļākās līdzjūtības sajūtas.
Kaut tie, kas slimnīcā, atveseļojas un vairāk neviens mirušais. Spēku un izturību tuviniekiem. Tie, kas gaida, tomēr sagaidīt savējos. Pārējais šobrīd lieks.

p.s. Tikko lasīju, ka arī RE&RE valdes priekšsēdētājs Ainārs Pauniņš vakar nonācis slimnīcā ar sirdstrieku. Arī viņam spēku atveseļoties.

Ja nu kāda liepājniece pa radio nedzirdēja, Liepājas slimnīca aicina nodot asinis..

es neuzskatu (un tas ir tikai mans viedoklis), ka konkrēti kāds ir vainīgs. celtne jau bija uzcelta normāli, sekojot visiem priekšrakstiem un bija kontrolēta. traģēdiju izraisīja nolaidība un darba neuzraudzīšana, palaišana pašplūsmā - savediet un kaut kurm nolieciet visas tās tonnas ar apzaļumošanas materiāliem. un tas, ka viss tika sakrauts kaudzēs kur pagadās un neviens no nenokontrolēja, arī izraisīja šo.

ctn, tieši tā:)

Un rēķinu piestādīšana jau nu tiešām nav tas briesmīgākais, kas notika! Par to pat nav vērts runāt.

piestādīt rēķinu ir viņu darba pienākums

Šādās ārkārtas izņēmumu situācijās piestādīt rēķinu nav viņu darba pienākums. Šobrīd pienākums ir glābt kas glābjams, nevis iekasēt naudu.

Cukurvāvere, neesi mani sapratusi. Es nestrīdos ar tevi. Pat fakts, man ļoti bieži patīk tavi komentāri, tie ir sulīgi un trāpīgi, taču šoreiz esi no viena grāvja otrā iekāpusi. Piekritīsi, ka arī ja šajā traģēdijā būtu gājis bojā viens cilvēks, apsargs - arī tā būtu traģēdija.

Kā jau minēju:
Šī ir traģēdija un ir pelnījusi, lai mēs visi apsvērtu savas dzīves vērtību un novērtētu arī savus līdzcilvēkus. Sniegtu palīzību, ja vien to varam un nevis peltu vai nosodītu kāda dzīvības nozīmīgumu.

Smagi tas viss ir, mans bijušais kolēģis no turienes tika nogādāts slimnīcā un manas mammas patāla paziņa tur nomirusi :(
Visu laiku vēl domāju par draudzeni, viņa tagad ir stāvoklī, un viņas draugs strādā par ugunsdzēsēju... Par laimi viss kārtībā, bet tas viens ugunsdzēsējs, ko viņš pazina, bija labs cilvēks un diemžēl sieviņa ar diviem bērniem palika bez mīļotā vīra/ tēva ;(
Tik žēl visus, ceru, ka skaits nepalielināsies ;(

flower_21342, ja neesi pamanījusi, runa nav par Tevi šoreiz, tāpēc paturi labāk savus komentārus pie sevis. Visu laiku tik "es, es, es, man, man, man". Ja neko normālu nevari uzrakstīt, tad vnk neraksti. Ja tiešām jūti līdzi, tad vnk iededz svecīti un klusē.

Jau 32 bojā gājušie. Briesmīgi.

31 cilvēku dzīves ir izdzisušas.
Un viņu tuvinieku - draugu, ģimenes, kolēģu, radinieku - sapņi, ieceres sabrukuši...

Sirds smeldz.

kāds puisis no facebook stāsta....

Kā jau visi zina, kas seko līdzi ziņām, klausās radio, skatās TV, tad šodien notika milzīga nelaime netālu no manām mājām t/c Maxima Zolitūdē.

Es gribu mazliet uzrakstīt, jo tas kas šodien notika vienkārši nav paturams sevī. Man vienmēr ir sanācis izvairīties no dažādām neveiksmēm un pateicoties vēlmei, izgludināt kreklu, kurš laikam izrādījās mans laimīgais krekls, es neatrados šajā veikalā tad, kad notika sprādziens.

Tuvojoties veikalam attāli bija redzama neliela cilvēku burzma, kas nebija tā parastā, pēc darba iepirkšanās laikam raksturīga burzma. Tuvojoties veikalam man garām paskrēja meitene skaļi histēriski raudot un kleidzot pa telefonu, viņa kliedza pēc mammas, bet kur bija viņas mamma neviens neredzēja, un nezināja. Pietiekami satraucies pietuvojos veikalam no sāna un ieraudzīju, ka tur ir izbiruši stikli, kā parasti tas šķita normāli šajā apvidū, bet kad es turpināju iet un apgāju ap stūri pie veikala galvenās ieejas man pavērās dramatisks skats... veikala milzīgā siena, vairāku metru augstumā un vismaz 50 m garumā, nobirusi, sabrukusi, uzsprāgusi, sašķīdusi... nevarēju tajā brīdi nemaz izvēlēties īsto vārdu, lai saprastu kas noticis. Tomēr tālākais bija baismīgāks par iepriekšējo.

Tas klusums, kas tur valdīja. Ārā bija tikai cilvēki čaloņa, bet iekšā tumšs, un pilnīgi kluss un es tad apjēdzu, ka tas klusums ir pats briesmīgākais klusums ko esmu dzirdējis, jo tur klusēja cilvēki. Nekas nevarētu būt bijis labāks, kā viņu runāšana, bet tās tur nebija, tur vairs nebija ik vakara pēc darba nogurušo cilveku čaloņa, jauniešu smiešanās pērkot aliņu un ratiņu savācēju braukāšana un bubināšana, tur bija tik tumšs un kluss... pats bailīgākais klusums. Es zvanīju uz 112 ar asarām acīs knapi spēju pateikt, ka lai ātrāk steidzas kāds šurp, teicu, ka veikalam Maxima iebrukusi siena un jums, un ka tur apakšā ir cilvēki... dispečere jau bija saņēmusi zvanus iepriekš un viņas balss bija tik mierinoša un līdzjūtīga, kādu vēl nebija nācies dzirdēt, es nošņurkstējo pēdejo teikumu un ātri nomierinājos, bet veltīgi... jo tieši pēc tam man sirds salūza... vairāki vīrieši ar ķiverēm no jaunā būvobjekta bija riskējuši skriet veikalā, lai palīdzētu un es apbrīnoju viņu drosmi, viņi atgriezās no gruvušiem un vienam vīrietim rokā bija puisītis, puisītim visa piere bija asinīs, cilvēki meklēja viņam mammu, pēc tam vēl viens vīrieties izveda sievieti uz paletes ar riteņiem, viņu nedrīkstēja kustināt, varbūt viņa bija smagi cietusi, bet neviens neko nevarēja pateikt, cilvēki tur nebija ārsti. Pēc minūtes visu Maximu aptvēra visas iespējamās gaismiņas policijas, ātrās palīdzībes ekipāžas, ugunsdzēsēji un cilvēki.

Es vienkārši gribu cerēt kopā ar tiem cilvēkiem, kam tuvinieki tur bija iekšā, un ar tiem, kas palika tur iekšā, lai meitene atrod savu mammu, lai puisītis izveseļojas, lai viņiem visiem veiksme stāv klāt un lai dzīvība viņus nepamet.

Esmu ar jums sirdī un domās.

Ārprāts, skaits aug pa minūtēm.. :(

Un man ir tā, ka pēdējais par ko es domāju ir visi tie cēloņi, vainīgie vai kas... Emocijas ņem virsroku.
Un kā jau meitenes minēja - ne jau tā būvkompānija speciāli, apzināti izraisīja šo tradīciju.
Kā dzīvot cilvēkam, uz kura pleciem guļ desmitiem cilvēku dzīvības un tās lielās tuvinieku skumjas..?

Jaunākā informācija liecina, ka bojā gājuši 32 cilvēki

http://www.delfi.lv/news/national/politics/nakamais-rits-pec-tragedijas-maxima-zinas-par-26-boja-gajusajiem-teksta-tiesraide.d?id=43837360#ixzz2lMgeJmkl