Fuu, atceros, ka man šitā bija..Tik riebīga sajūta, tikai manā gadījumā bija vēl tizlāk. Ar puisi iepazināmies klubā, to vakaru notusējām, tad draugos daudz un dikti rakstījāmies, izrādījās, ka abi esam līdzīgās situācijās, abi nesen šķīrušies, salauztām sirdīm utt..Ļoti daudz runājām, tad sākām satikties, izpalīdzējām viens otram. Nekādas cerības, ka pāris būsim neloloju, jo es sapratu, ka tas bija tā for fun. Bet tik pretīgi palika, ka šis pēkšņi pazuda, izrādījās, ka beibe uzradās. Domāju- nu velns parāvis, ok, negribi ar mani gulēt vairs, neguli, bet kur tad palika tā foršā meitene, ar kuru tik forši var izrunāties utt????
Man tak viņu nevajadzēja kā vīrieti, bet tik abidna bija, ka pēc tā visa pat pateikt neko nevarēja. Ok, šad tad akut ko sāka rakstīt, kad sastrīdējās ar savējo, bet es pat neatbildēju.
Vieglāk ir izlikties, ka nekas nav bijis, nekā saņemties un pateikt. Ai, lohs..:)