Nevaru atvērt konservus...

Man patīk nedarīt to, par ko es neesmu pārliecināta. Es pie pirmās izdevības atteikšos no jebkādas skrūvēšanas, naglu sišanas, pielīmēšanas, pārbīdīšanas, kraušanas, salikšanas utml.
Protams, ka es esmu fiziski spējīga to visu izdarīt, bet tā, kā man nav bijusi prakse, lai attīstītu tās iemaņas, es labāk neķeros klāt un pagaidu, lai to izdara draugs vai kāds cits, kam ir attiecīgās iemaņas.
Tāpat arī nekad nejutīšos slikti, ja kādas smagas lietas, iepirkumus manā vietā nes kāds cits.

Nav arī tā, ka es čīkstu, ka es nevaru, man nesanāk utml., es vienkārši jau esmu izkārtojusi tā, ka tās lietas notiek tā, ka es jūtos komfortabli.

un izlikšanās, ka es esmu maza, nevarīga sievietīte - paņem manu rimčika maisiņu ar ūdens pudeli un maizi, citādi pārstiepšos.

Kādam tā ir izlikšanās. Kādam realitāte.

Tieši šodien nopirku konservus, bet mājās bija kaut kāds ultra modernais attaisāmai kurš neko neattaisa, tpc ņēmu nazi un aidā:D Bet ja būtu mans vecis mājās, tad dotu to attaisāmo,lai jau mocas un atver :D

es tāpat uzskatu, ka sievietei ir jāspēj par sevi parūpēties un viss nav jāuzkrauj draugam.

Ko dod tas, ka tu uzskati? Jo cilvēki taču ir tik dažādi.

Visu varu pati , ļoti reti kad ko lūdzu , dzīvoju pēc principa , ja gribi lai ir labi dari pats, tas attiecas gan uz konservu bundzām , gan aizskaru stangām un lamināta likšanu. Pēdējā laikā ļoti cenšos laboties ....

Esmu vāja, kad man tas ir izdevīgi :)

Esmu vāja, kad man tas ir izdevīgi!

Pievienojos!+++ :)

Es biezi aizdomaajos par manas mammas vaardiem-tas otrs cilveeks blakus kaadreiz var nebuut...Vina man ir labaakais piemeers.Vienmeer jau gribaas domaat pozitiivi,bet mans teetis aizgaaja no siis pasaules loti aatri ,un laikam vina bija sagatavota visam...Es taapeec laikam esmu no "taas sugas"-gribu dariit daudz,arii to kas reizeem ir iists viiriesu darbs!

Es sadzīvē varu tikt pati ar sevi galā. Varu gan burkas attaisīt, gan konservus, gan vīna pudeles ar nazi vai šķērēm, varu izlietnei sifonu nomainīt, kompi pārinstalēt, pati tapetes izlīmēt un vannas istabā flīzes izlikt, arī mašīnai riepu nomainīt. Es nejūtu nekādu vajadzību būt tāda vārga princese, man patīk justies kā patstāvīgam cilvēkam, kurš spēj par sevi parūpēties. Es neuzskatu, ka vīrietis jutīsies vairāk vīrietis, ja varēs manā vietā kaut ko izdarīt. Vīrietis vai nu ir vai nav. Nu, protams, īpaši nepatiktu, ja es mainītu mašīnai riepu un vīrietis stāvētu blakus un atskrūvētu man ūdens pudeli, bet, ja esam komanda, tad, manuprāt, viss ir kārībā.

Anastasija-laikam es varu teikt to pasu-esam komanda!

Ēst negatavoju, parasti vīrietis visu izdara un pasniedz man brokastis/vakariņas gultā. Ja vajag, varu arī koku nozāģēt, (starp citu esmu pāris reizes strādājusi mežā), bet visbiežāk taču nevajag, jo ir vīrietis, kam patīk visu izdarīt tā, lai es justos kā princese. Ja vīrietis ir vīrietis, tad viņam sagādā prieku rūpēties par it kā vājāko sievieti. Un sievietes spēks arī ir tas, ka viņa spēj aizskaitīt līdz 10, ja vajag arī līdz 20 un pagaidīt, kad vīrietis pats izdomās un izdarīs. Vajag vnk viņam ļaut, tad jau viss būs. Es vnk kaut kā iekārtoju ikdienu tā, ka vīrietis paspēj lielāko daļu sadzīves klapatas nokārtot pats bez manas klātbūtnes un īpašas uzmanības.

Es speciāli mājās visu daru ļoti maz, lai viņš neiedomājas, ka es būšu sieviete mājkalpotāja, jo plānojam nākotnē bērnu, un es ļoti labi zinu, ko nozīmē mājās bērns. Skaidrs, ka lielākā daļa rūpes par bēbi ir uz sievietes pleciem, vismaz pirmos 2 gadus. Un tad nebūs pārsteigumu, man būs vairak pienākumu un viņam tie paši un vēl daži. Tāpēc es neraujos ne mazgāt grīdas, ne skrūvēt spuldzes, ne pudeles vērt vaļā. Nevēlos pēc dažiem gadiem attapties, ka esmu sieviete, kas darba visu, burkšķ draudzenēm par grūto dzīvi un vīrietis sēž pie datora, īsti nezinot cik gadu šobrīd ir bērnam un ko viņš vispār ēd.

Konservu attaisīšanu neuzskatu par baigo darbiņu, ikdienas sīkums ar kuru pati tieku galā. Tāpat spuldzes nomaiņa, pudeles atvēršana, mājas iekurināšana, malkas krāmēšana,maisiņu nešana utt. Mašīnas labošanu, mājas remontu gan uzticētu vīrietim, bet ja nepieciešams - palīdzētu.

visu ko protu. Labi, koservus ar nazi attaisīt - tā man ir kodolfizika. Vienreiz rokā iegriezu un pietika, lai nodrošinātos ar kārtīgu konservu attaisāmo.
Ja vīrietis ir 5 metru radiusā, to burku iedošu viņam. Somu nekad viņam nedošu nest, savukārt viņš man nekad neļauj maisiņus ņemt. Vienīgais, kā es varu kaut ko pati stiept, ir ātri veikalā samest visu savā lielajā somā, jo viss pārējais tiek izrauts no rokām. Viņš man ļauj būt sievietei un es viņam ļauju būt vīrietim, kaut arī viņš zina, ka es protu ar urbi apieties un es zinu, cik ļoti garšīgi viņš gatavo.

Es speciāli mājās visu daru ļoti maz, lai viņš neiedomājas, ka es būšu sieviete mājkalpotāja, jo plānojam nākotnē bērnu, un es ļoti labi zinu, ko nozīmē mājās bērns. Skaidrs, ka lielākā daļa rūpes par bēbi ir uz sievietes pleciem, vismaz pirmos 2 gadus. Un tad nebūs pārsteigumu, man būs vairak pienākumu un viņam tie paši un vēl daži. Tāpēc es neraujos ne mazgāt grīdas, ne skrūvēt spuldzes, ne pudeles vērt vaļā. Nevēlos pēc dažiem gadiem attapties, ka esmu sieviete, kas darba visu, burkšķ draudzenēm par grūto dzīvi un vīrietis sēž pie datora, īsti nezinot cik gadu šobrīd ir bērnam un ko viņš vispār ēd.

Tas ir arii ljoti atkariigs no taa, kaads pats viirietis ir. Ja es rosiishos un kaut ko dariishu, nekad mans viirs neseedees rokas kleepii salicis. Aatri divataa apdaraam lietas un paliek vairaak laika atpuutai divataa vai ar draugiem. Protams, ir taadi, kas ljoti viegli izlaizhaas un taadiem tik tieshaam ieraadiit neko nedriikst, bet ir viirieshi, kuri ja redzees, ka sieviete mazgaa griidu, pashi saaks tai pat laikaa virtuvee traukus mazgaat.

Principā daru visu pati. Stiepju smagus maisus, kad par daudz skolas mantas līdzi. Draugs jau redz, ka smagi, piedāvā panest, vienmēr pasaku, ka, nē, nevajag. Tāpat atceros, ka braucām ciemos. Man smaga sporta soma, viņam tikai mugursoma. Nu neko, tā arī stiepu to pa visurieni. Kājas sāp, plecs sāp, karsts, bet iedod viņam.. ne par ko! :d

Vispār cenšos visu maksimāli darīt pati, no palīdzības atsakos, tas tāds iekšējs princips. Drīzāk spītība. Cenšos nekļūt atkarīga no cilvēka.

Dēļ tādām visvarenajām vīrieši arī tiek nolikti ņuņņu lomās. Jo viena parāda - es tak visu varu, tad nu čalis arī pie nākamās vairs necenšas, bet nākamā atkal negrib, lai no viņas visu prasītu un grib kārtīgu vīrieti blakus. Tā nu rodas diskusijas par gļēvajiem vīriešiem un ka no mums tiek prasīts viss- mamma, sieva, apgādnieks un galdnieks. Esiet sievišķīgas cilvēces vārdā!

Es varu un mākus attaisīt tās burciņas,konservus. Bet, ja mans vīrietis ir mājās, tad nemaz nemēģinu to darīt. Lai jau viņam tiek tas prieks!!

Ja esmu viena mājās, tad loģiski, ka pati centīšos tos konservus atvērt (kā tik tas nav darīts), bet, ja tuvumā būs vīrietis, tad palūgšu to darīt viņam

++++

Man tāds mazs ieteikums - moš vnk nopērciet konservu attaisāmo?