Nevaru atvērt konservus...

Oj, pie shampja viena es nekad netiktu, bet..viendien nopirku shampi, ilgi domaaju,kaa atmociit valjaa. Nonjeemu to papiiriiti, tad to draati...atstaaju virtuvee..un sheku reku-peec 10 minuuteem dzirdu pliukshkji. Shampis pats izspraaga vienatnee...:D es biju tik laimiiga.

čāča, izklausās, ka jums ir ļoti laba komanda. Sadzīvē viss jau ir nostrādāts līdz pat sīkumiem! :)

Ar nazi es visu protu

nakamreiz ieshu pie kaiminja puisha, tik pirms tam jānoskaidro kur kāds smukāks dzīvo. :D

Es te sasmeejos nupat-iedomaajos to burcinu un tajaa pasaa briidii,kaa straadaaju ar koku utt-peeksni atcereejos,ka pasi remonteejaam maajinu...Daudzi viiriesi man blakus, noteikti justos neeerti:D:D

māku pārsvarā visu izdarīt, nav problēmu ar burciņu atvēršanu un konservu attaisīšanu

piekrītu visam ko sophie rakstija. :)

Konservus nemāku attaisīt ar to jokaino skrūvējamo aparātu un nekad neesmu mācējusi :D Ja kādreiz vajadzēja, tad griezu ar nazi, tagad prasu puisim. Burciņas attaisīt māku, bet reizēm nevaru atskrūvēt pudeles :D

Sophie-tu domaa,ka es neesmu vaigi sviedros, elsdama, puusdama skruuveejusi valjaa pudeles korkji vai burkas vaaku?:D esmu. Daudz reizes un vienmeer tas beidzas ar koshi sarkanu, saberztu roku. Tad nu man atvieglo dziivi:D taa vnk iegaajies.
Kad saakaam kopaa dziivot mums nebija konservbundzhu attaisaamaa un draugs darbaa. Es nezinaaju kaa lai attaisa. Nebija taa pulkjiisha,kur pirkstu iebaazh un atvelk, kaa kakju bariibaam.es njeemu savu konserveni, gaaju pie muteres. Vinja dziivo 5 min attaalumaa un attaisiiju. Draugs naakamajaa dienaa paraasiija,ka ar nazi var atgriezt shprotu bundzhas vaaku, bet pieteica,lai es to nekad nedaru:D tiku pie attaisaamaa. :D

Vai jūs esat tādas tipiskas sievietes- sievišķīgas, smalkas, bez ambīcijām attiecībā uz karjeru

Kopš kura laika ambīciju trūkums un karjeras neesamība ir sievišķības pazīme???

Laba uzparikte vaaku atveershanai.

Iespējams tāpēc attiecības man veidojas ļoti grūti vai arī vienkārši neesmu sastapusi vīrieti, kuram olas būtu lielākas par manējām

Katrs vārds ir par mani.
Diemžēl mūsdienās sievietes kļūstpar stipro dzimumu un vīrieši par vājo. Gan jau pašas esam vainīgas.
Bet es te neko nevaru padarīt. Man ir lielas ambīcijas, tāpēc nevaru atļauties būt vāja.

Nezinu. Man laikam vienalga.
Man šķiet, ka mūsdienās sievieti drāž dzīve, nevis vīrietis,to saku izmantojot tādu seksuālu salīdzinājumu. Jo nu visas jau ir stipras. Pašām viss jādara. Satikt vīrieti ir pagrūti.
Ja tāds būtu, visu cieņu - lai tik skrūvē burkas uz nebēdu. :D

Atbildot uz jautājumu, laikam gan ka nē, neesmu tipiska sieviete.

Bet man nav ambīciju uz karjeru. Vispār jau esmu tendēta sieviete, nenesos pa dzīvi ka tik kaut ko sasniegt kādā noteiktā jomā.

Teorētiski es laikam visu varu pati izdarīt, bet es to vienkārši praktiski nedaru, ja vīrietis ir mājās. Es tēloju, ka nevaru un prasu viņam. :D

Ja kāds vīrietis blakus, tad esmu ''vāja'', jo, ja redzēs,ka stipra un visu varoša, tad iedzīšu kompleksos, ka nekam nevajadzīgs. Nav tas man nepieciešams. :D Bet tādu žļurgainu ar negribu, ka pēc vīrieša pa kluso jāpārdara viss, vai negribas prasīt, jo skaidrs, ka pati labāk izdarītu. Vajag tādu, kas patiešām spēj turēt līdzi, bet lai nebūtu lieka spriedze - atļauju būt stipram. :)
Bet savādāk - man ļoti patīk vīrišķīgi darbi. Piemēram, ja jāizvēlas špaktelēt sienas vai ravēt dobi, noteikti gribu špaktelēt, bet izravēt tad, kad vairs nav ''interesantā'' darba, ko padarīt. :D Skaldīt malku vai mazgāt grīdu - malku vispirms. Utt.
Patīk jau būt ''vājai un trauslai'', bet kā Iena teica - sievieti drāž dzīve, nevis vīrietis. (Nu, lai puiši un vīrieši neapvainojas - kārtīgs vīrietis ir vajadzīgs. :D tikai.. tādu atrast...)

Nē, neesmu tāda. Draugs mani tādu nemaz negribētu. Un es pati sevi tādu nevarētu paciest, jo man besī tās mūžīgās nevarules.
Es iedomājos, es taču badā nomirtu vispār iznīktu, ja tā uzvestos piemēram, tagad, kad draugs ir vairākas nedēļas prom. Līdz ar to - es varu un daru. Burku atvēršana nav problēma, tāpat kā lampiņu skrūvēšana un plauktinu činīšana, ja tas vajadzīgs, jo nesēdēšu un negaidīšu trīs nedēļas līdz draugs atgriezīsies.
Piemēram, pirms trim nedēļām saķērās pastkastītes slēdzene. Draugs pirms dažām dienām bija aizbraucis prom un zināju, ka atpakaļ būs pēc 3 nedēļām. Nu, ko - gāju un činīju. Jo ko citu darīt - gaidīt trīs nedēļas draugu un ļaut, lai ''foršie'' kaimiņi visu no pastkastes izzog? Nē. Un zvanīties, uzbāzties viņa draugiem, lai nāk činīt manu pastkastīti man likās vnk idiotiski.
Draugs ir spēcīgāks par mani un dara pietiekoši daudz, kad ir šeit, bet ir periodi, kad viņš šeit nav. Protams, to, kas nav man pa spēkam, es sevi neraušu uz pusēm un nedarīšu, bet tādi sīkumi kā iepriekš minēts...mierīgi varu izdarīt pati. Nav man raksturīgi sevi pozicionēt kā nez kādu trauslo princesi vai pārāko sievišķības iemiesojumu.
Man ir ļoti svarīga tā apziņa, ka es neesmu atkarīga no drauga, ka es varu pati par sevi parūpēties un pati visu nokārtot, visādus sīkumus izdarīt. Nevis vienmēr tikai skriet pie viņa kā tikai kaut mazākais sīkums jādara(piem, burka jāatver).

Es jau no mazotnes esmu tik sievišķīga.Bērnībā raudāju,kad mamma bikses stūma virsū.
Daudzi saka, ka esmu sievišķīga,patīk visi šopingi,manikīri,lutināšanas utt.Bet tanī pat laikā man ir lielākas olas nekā dažiem labiem puišiem un esmu ļoti neatkarīga un ir daudz lietas ,ko vēlos sasniegt karjeras dēļ.
Man ari bija jāizvēlās karjeru vai mīlestību,diemžēl es izvēlējos karjeru.

Ja neļausiet vīrietim būt vīrietim, tad neceriet uz vīrišķīgu attieksmi. Ja vīrietis piedāvā kaut ko panest, palīdzēt- atdodu viņa rokās. Bet burkas attaisīšana nu gan nav tas iemesls, lai sauktu vīrieti speciāli palīgā.

Hmm, es nezinu kāpēc, bet es pati vienmēr visu varu un gribu izdarīt, tas man tāds azarts - varēt visu pašai, zinu, ka nav galīgi sievišķīgi, bet es arī nažus asinu :o :D
Vēl mana problēma- es nekad neļauju citiem šampanieti korķēt vaļā, ja esmu blakus... Pat draugam pudeli izrāvu no rokām ārā, lai pati attaisītu :( :D
Pēdējā party pati sāku domāt- kāpēc?! Un ļāvu šoreiz draugam... Lieki piebilst, ka ciemiņi bija šokā un prasīja, kas ar mani notika, ka pati neattaisīju... :D
Kādu laiku atpakaļ, kad vēl dzīvoju pie vecākiem, bija duša saplīsusi. Ar mammu ļoti ilgi gaidījām, kamēr patēvs nomainīs sistēmu...kas bija jau kādu laiciņu nopirkta un stāvēja skapī, vienu dienu izbesījos, jo apnika tik neērti matus mazgāt zem krāna... Beigās es pati vien nomainīju dušai to sistēmu...mjaaa...ceru, ka patēvam toreiz palika kauns!?
Un kā lai tiek vaļā no šīs "visa varēšanas"?!

Diemžēl mūsdienās sievietes kļūstpar stipro dzimumu un vīrieši par vājo. Gan jau pašas esam vainīgas.

Nesaprotu, kāpēc 'diemžēl'.
Man gan šķiet, ka ejam uz to, lai cilvēks uzreiz pēc dzimšanas (vai pat pirms, ja bērniņa dzimums ir zināms iepriekš) netiktu automātiski ievietots kaut kādos rāmīšos, kas savukārt nozïmē pakļaušanos vecmodīgām idejām un priekšstatiem par to, kas ir vīrietis & sieviete, vīrišķīgums & sievišķība.

Uz tēmas autores uzdoto jautājumu atbildot, konservus varu attaisīt pati, bet kopumā nekaunos lūgt vīrietim palīdzību, ja tāda nepieciešama, tomēr neuzskatu arī, ka vīrietim jābūt visvarošam.