Neteiktu ,ka iepatīkas ,kurš katrs. Ja nepatīk,tad varu pasmieties par viņu ,paķircināt ,neņemu pie sirds...Bet līdz ko man kāds iepatīkas, saskatu kaut kādu "piedūrienu" ,tad viss. Aizkars itkā aizkrīt un ieslēdzās cita ES. Tā naivā meitenīte ,kura gaida ,kad viņš uzrakstīs. Viss ,kas man ir prātā - viņš. Un ja kādu dienu neuzraksta- izdomāšu jau nez ko. Nav tā ,ka man nebūtu ko darīt ,bet nevaru nedomāt! "Kāpēc viņš neuzrakstīja? Diez ko viņš dara? Vai esmu viņam palikusi vienaldzīga? utt utt" 
+ Meitenēm jau parasti nepatīk tie puiši ,kas skraida pakaļ ,bet tie ,kuri paši vēsāki šad tad un pa retam var ar kaut ko mīļu "pabarot", un tā nu pašas mocās, domājot kāpēc neraksta, bet ja rakstītu bieži ,pašām apniktu 
Labāk mīlēt par nedaudz par daudz.. nekā.. nemācēt mīlēt vispār Bet vai var iemīlēties cilvēkā ,kurš nav satikts pat dzīvē, vai kā lai saka..iepazīta tikai 1/3 daļa iespējams no viņa?
Es neesmu kopā ne ar vienu, tur jau tā lieta, domāju katru dienu par puisi, kuru pat vēl satikusi neesmu. Un tieši šobrīd nevaru saprast vai vajadzētu šovakar viņam pazvanīt vai tomēr nē.(Aizvakar ,kad runājām pa telefonu teica "Sen jau būtu piezvanījis, bet man kredīts nav. Piezvanīsi man? ) Vakar nekontaktējāmies. Bet es vairs nezinu vai vispār vajag. Varbūt viņš vairs negrib, aizvakar lika saprast ,ka netic man, domā ,ka meloju. Ajjj..stulbi un dīvaini. Vēl pirms esam tikušies ir bijuši visādi pārpratumi, jau pat var teikt strīdi. Bet līdz ko viņš paliek jaukāks, piezvana un pasaka ,ko labu es esmu tik laimīga, ka negribu palikt viena un priecājos ,ka ir kāds ,kurš viņš piezvanīja 
Un nospriežu ,ka vajag tomēr kādu reizi satikties ar viņu, iepazīt un tad spriest. Bet tiešām nu jau ļoti šaubos vai vispār vajag/ nevajag...
745
