Man šobrīd tā ir. Ar prātu saprotu, ka esmu lielākā sūdu taisītāja, turklāt apvainojos par katru sīkumu, bet līdz sirds dziļumiem noriebies, ka esmu arī vienīgā, kura cenšas visu saglabāt, kura vienmēr pirmā iet uz izlīgumu utt.. Liekas, ja es neko nedarītu, tad viņš tā mierīgi aizietu. Riebjas, ka jūtos kā lupata, bet saprotu, ja aizsūtītu ellē, tā to nožēlotu:)