Čau!
Mans puika arī guļ starp mammu un tēti. Ar bažām gaidu to dienu, kad mājās būs redeļu gultiņa un man būs jāsāk viņu radināt pie tās. Un guļ pie mums tāpēc, ka viņam nepatīk viņa pītais grozinš (starp citu, ir pārdošanā), neguļ tajā un viss, un man arī vieglāk, ja viņš naktī ceļas, man nav nekur jāiet, iedodu knupi vai pudeli un miers.
Un es arī esmu no tām mammām, kurai grūti iziet no savas komforta zonas. Kad mazajam bija mēnesītis, man vajadzēja braukt uz Rīgu vienai ar mazo, tā nu sarunāju draudzeni, kas mani tur Rīgā sagaidīs un palīdzēs visur ar to bērnu izbraukāt, viena pati kaut kā nejūtos droša. Kad jau nākamreiz vajadzēja doties uz Rīgu, tad gan mazo atstāju mājās ar tēti un vecmammu, jo ar tik niķīgu bērniņu būtu diezgan grūti tikt visur tur, kur man bija jātiek. Un vispār, kad viena pati ar bērnu dodos kaut kur tālu no mājām, galīgi nejūtos droši.
Un tagad, kā tad mums iet! Neskatoties uz to, ka pēdējās 5 dienas mums ir dikti niķīgas, jo puncis liek par sevi manīt, esmu jau kaut cik pieradinājusi mazo gulēt kaut tajos pašos ratos, ne uz rokām. Ieliku ratiņos, iedodu knupi, apsedzu viņu ar mīkstu un siltu sedziņu, un šūpinu. Ir, protams, niķis stiķis, bet vienā brīdī viņš aizmieg, viss atkarīgs no tā cik es neatlaidīgi to daru! Pati esmu sākusi visu tvert vieglāk, vairs pati nestresoju pie katra bērna niķa, jo zinu, ka tas pāries. Neraudās jau viņš mūžīgi. Ļoti ātrs nomierināšanas veids ir baltais troksnis, bet - ļoti gribu viņu no tā atradināt, jo ir brīži, kad viņš guļ tikai pie baltā trokšņa un nekā savādāk. Un beidzot ir pienācis laiks, kad es varu uzspēt i māju pievākt, i sevi sakopt, i bērnam kaut ko pašdarīnāt, pat ēst uztaisīt, jo līdz šim man pat lāgā uz tualeti nesanāca aiziet, kur nu vēl paēst un visu pārējo apdarīt.
Pēc nedēļas jau 3 mēneši, kā laiks skrien. Mazulis arī aug griezdamies. Daudz smaida, ūjina, pamazām jau sāk arī gugināt. Sācis zelēt savus kulaciņus ka šmakst vien.
Vispār, esmu stāvā sajūsmā par savu bērniņu, un Dievs ar visu lielo niķošanos, drīz tas pāries. :)
Ar vīru jau spriežam, ka vajadzēs mums arī meitiņu. Ja līdz šim viņš bija kategoriski pret vēlvienam bērnam, jo bijām abi pārmocījušies ar puiku, tad tagad jau viņa domas mainās. Katru vakaru vēroju, kā viņš ar sajūsmas pilnām acīm ņemās un runājās ar puiku.