Man vienkārši pēc dzemdībām raudāt gribējās par neko, vienkārši nāca raudiens, pat par to, ka draugs brauc uz māju un nevar būt ar mani kopā, jo nedabūju ģimenes palātu. bet arī mājās gribējās tāpat raudāt - un tas normāli daļai sieviešu pēc dzemdībām, jo hormoni atkal izmainījušies, un tur neko nevar padarīt, labi, ka tas nebija ilgu laiku.
Un par ko vēl raudāju - par noēstiem jēliem krūšu galiem, kas man sāpēja veselu mēnesi un sadzija tikai tāpēc, ka bērnu sāku daļēji barot ar pudeli.
-par to, ka bērna vēders ir pats briesmīgākais uz pasaules - pagāja kāds laiks, kamēr sapratu, ka gandrīz neko nevaru ēst, esmu mocījusies pat līdz 7 no rīta, jo mazajam vēders sāp. kad sapratu, ko varu ēst, tad jau palēnām ir labāk.
-pagāja laiks, kamēr sapratu, ka bērnam nepietiek tikai ar manu pienu, viņš visu laiku gribēja ēst un negulēja, līdz ar to krūtis vēl vairāk noēda, kolīdz sāku dot klāt maisījumu, tā viss kārtībā.
Tās lietas konkrēti mani nomāca, tāpēc tikai pēc pirmā mēneša sajutos kā cilvēks un nu jau pavisam viss jauki, lai gan vēders vēl līdz galam nav pārgājis un saldumus nekādus neesmu redzējusi veselu mūžību, bet man ir pats skaistākais un jaukākais dēls. :)
11429
