Man ir kam atstāt bēbi , mana mamma , laprāt, pieskatīs , man nav problēmu viņu kādam uzticēt , ja izaudzināja mani tad jau lellītei pāri arī nenodarīs. Ar krūti es beigšu barot, tikko tikšu mājās.
1) es neredzu cik tas bērna apēd, es nezinu cik man ir piena. Man tas nepatīk un neļauj justies komfortabli, kas , manuprāt, ir svarīgi un viens no priekšnosacījumiem , lai vispār būtu piens.
2) man sāp un man nepatīk pats process, šis process man nerada nekādas patīkamas emocijas , tikai diskomfortu , kas savukārt arī neveicinās piena rašanos
3) mana dzīve neapstājās ar to , ka kļuvu par mammu , tā kļūst savādāka , bet es esmu pārliecināta, ka varu apvienot visu, tik pat pārliecināta, kā par daudzām lietām pirms grūtniecības. Daudzas reizes savā virzienā dzirdēju frāzes, paliec stāvoklī, iznēsā, piedzemdē un tad runā ... DONE ! Ne no vieniem vārdiem neatsakos :p
4) Dievs vien zin, cik ilgi vispār man būs piens .... Un es neatsakos no saviem vārdiem , bērnam par pienu svarīgāka ir mammas un tēta, mīlestība un tici man mūsu lellītei tās ir vairāk pat kā vajag.
5) Man savukārt , dīvai šķiet , piedzemdēt un sēdēt 4 sienās, bez jebkādām izklaidēm ( kā katrs izklaidējās ir viņa paša darīšana ) .
Nu kaut kā tā ....
11429
