Es šodien reāli piedzīvoju kultūršoku... Mans bērns jau no 1.5 gadiem iet dārziņā, privātajā. Lai arī pirmais laiks bija raudulīgs, pēdējā gadā bērns uz dārziņu gāja ar prieku, spēles, pirmā draudzība u.t.t. Problēmu nebija un es biju ļoti apmierināta. Man patika, ka ar bērniem patstāvīgi nodarbojās - līdz ar to uz šodienu mans puika (tūlīt būs 3 gadi) superīgi runā, skaita līdz 10, pazīst automašīnu markas, puses, krāsas, zīmē, līmē u.t.t.
Šodien ir pirmā diena valsts dārziņā, pievienoja pie 3 gadnieku grupas... Tas skaitās labākais dārziņš manā pilsētā, bet... skumji jau par telpu aprīkojumu, mantām un spēlēm... Tiešām nabadzīgi salīdzinājumā ar privāto dārziņu. Pirmajā dienā, zinot ka manam bērnam būs nereāls pinkšķis, jo viņš pierod pie jauniem cilvēkiem lēni un ar piesardzību, iegāju uz laiciņu līdzi... Bērni klīst savā vaļā, audzinātāja un aukles visu laiku ņemas ar papīriem, neviens īsti neseko, kas notiek... Aizgājām uz toleti, stāv četri mazie podi no kuriem trīs ir piečurāti un nav iztīrīti... Kad manējais saprata, ka labi nebūs un būs jāpaliek grasijās laist piņņu, es lūdzu auklītēm paņemt bērnu (tā bija arī sākumā privātajā, tikai tur vienmēr bērnu sagaidīja kāds, ja bērns kreņķējās un ienesa/ievadīja veikli grupiņā pārslēdzot uzmanību) man saka, ka varbūt es vēl uzkavēšos? Nezinu, esmu reāli šokā, zinu, ka viss ieiesies un būs OK, bet pirmais mirklis man ir reāls šoks par to kontrastu gan vidē, gan attieksmē...