oi, roniiti, nerunā...
Strādāju turpat 10 gadus, pašai 2 bērni, maģistra izglītība un 1x saku - es netieku galā!!! :-/
Man ir viens meičuks, kurš nenormāli raud/kliedz visu dienu un pavelk līdzi pārējos... un brīžam ir tā, ka raud praktiski visi! :-/
Dodu rociņas, ņemu klēpjos, stāstu, runāju, auklēju, mīļoju (tos, kuri ļaujas), bet nolieku pie zemes, kāds ieraudas un atkal viss no sākuma! Tad nu visu dienu skaļumā, emocionālā smagumā (bērni raud, žēl man viņus, grūti jau arī man gan fiziski, gan emocionāli), fizisikās aktivitātēs (cilāt, ģērbt, mīļot, likt uz podiem, iemācīt visu, ko var un ko nevar, novērst uzmanību no raudāšanas dziedot/āksotities/spēlējoties), iemācīt, ko var un ko nevar, kas ir atļauts un kas nē... uh!!!
Ar katru dienu varbūt ir arvien labāk, tomēr ir traki šogad!
Un sirsniņa jau man ar sāp, cik mazuļiem grūti, kopš ir pašai savi bērni, izjūtu vēl lielākui empātiju!