Bēbīšu un māmiņu BEZTĒMA

Man gluži vienalga. Jā, es nenoliedzu, ka ir aizvainojums. Sevišķi kopš pati esmu mamma, es mūsu mammas neesmu spējīga saprast. Sava bērna dēļ es būtu gatava uz visu, tāpēc nesaprotu, kāpēc mana mamma negribēja mani audzināt. Bet tagad gan viņa uzskata, ka man ir nezin kādi pienākumi pret viņu. Un vīramēte ir tieši tāda pati.
Ir tā, kā ir. Vairs es neko nekomentēšu šajā jautājumā. Katram ir savi iemesli, kāpēc labi ir tieši tā un ne savādāk.

Protams, ka situācijas ir dažādas - ja man būtu tādi radinieki kā Annie (žēl, jo cik lasu, tiešām gribētos viņiem pa muti iedot), tad tādiem arī vispār nerādītu!
Vai arī, ja vecāki dzīvotu tālu, tad, protams, uzreiz nesauktu ciemos, jo gribētu viņus uzņemt smuki - ar pusdienām, nakšņošanu, bet visādi citādi man ir skumjš viedoklis par jautājumu kā tādu vispār! Kā var negribēt mammu? Kā var negribēt dalīties ar tik skaistu, jauku notikumu ar pašiem, pašiem tuvākajiem? Nezinu, ja man kāda normāli paskaidrotu, tad saprastu, bet visādi jēdzieni jaunā ģimene, bērniņš kā enģelis tīrs, ļaunas acis - nu nezinu gan :-D
Bet varbūt es nesaprotu, jo man ir izcilas attiecības ar mammu, varbūt tāpēc man to nesaprast! Mēs esam māte un meita, labākās draudzenes un nerādīt bērnu es vispār nevaru iedomāties, jo manā ģimenē nemaz nekad tāds nekāda ga'dījumā nekad 100% nenotiktu!

Pēc otrajām dzemdībām man nākošajā dienā jau ciemojās vīramāte ar manu meitu, kura traki gribēja redzēt brālīti (vīramāte palīdzēja ar meitas pieskatīšanu, kamēr man bija dzemdības). Ko tad man vajadzēja viņus pasūtīt *irst, un meitai nerādît brālīti dažas nedēļas vai mēnešus, kamēr "mēs apradīsim ar jauno situāciju" un "izbaudīsim kā ir būt ģimenei ar zīdaini"?...
Es varu tiešām saprast, ja nu nav to tuvo attiecību ar vecākiem... Ok. Bet, ja viss ir normāli kā tam vajadzētu būt - tad visa tā runāšana par "aprašanu" un "atgūšanos" ir vnk egoistiskas atrunas. Un tas nav smuki! (Negribu izteikties rupjāk!). Nu tik vārgas, nu tik īpašas te dažas jūtās ar to savu piedzemdēšanu... (t)

Neons, neviens nesaka, kas Tev bija vai nebija jādara. Nevajag visus pielīdzināt sev un iedomāties, ka visiem ir jādara tā kā Tev. Protams, ar otro bērnu viss ir citādi, pieļauju, ka arī mana rīcība būs citāda. Bet ar pirmo bērnu mana pasaule sagriezās gaisā pilnīgi un galīgi - fiziski un emocionāli. Neesmu radusi citus apgrūtināt ar savām problēmām un negribu, ka citi man redz tādu - nekādu, kas vēl pāris nedēļas pat nevar normāli krēslā pasēdēt, kam zīdīšana neiet no rokas utt. Es savas attiecības ar vecākiem sauktu par normālām, bet es viņus uztveru kā ciemiņus savās mājās.

Man ciemini bija jau slimnica. No rita piedzima mazais, pecpusdiena bija ciemini, vira gimene un tantes gimene. Ari uz majam daudzi naca raudziibas, te taa pienemts, nekadu menesi negaida, bet cieminus gan es neuznemu, par to rupejas viramate, uz mazo ienaca tikai apskatities, iedot davanas. Man ar viramati nav superspidosas attiecibas, bet ir labas un vina man loti paliidzeja ipasi sakuma. Est gatavot nevajadzeja tas tiesam. Dazreiz protams ar liekiem padomiem bazas, bet es parucu tik bridi, tad nomierinos. :-D

Uhhh, paldies, meitenes par viedokļiem. Katra jau esam citādāka ar saviem uzskatiem un domām, un tas ir labi :-) Man kaut kā jau no pašas mazotnes ir instinkts visu sargāt, visu paturēt pie sevis. Nav ar mammu sliktas attiecības, bet gluži visu atklāt un izrunāties īsti nevar, jo nesaprot mani.. Viņai arī patīk ļoti pamācīt, ka jādara tā un šitā, un mīl pārprast manis teikto, un tad vēl visas tās pārdzīvošanas, ka viņai uzreiz nepiezvanu un nepasaku, kad kaut kas notiek. Jau par to, ka nepateicu pirmajā dienā kā uzzināju, ka esmu stāvoklī, no viņas puses bija - kā es varēju uzreiz nepateikt, raudāja utt.. Man atkal gribējās pašai to sagremot, pateikt bērna tēvam, aiziet pie ārsta pārliecināties, ka viss ok un tad smuki paziņot, bet nu sacēla brēku par to, ka uz viesībām neaizbraucu, jo vēderu vilka un nācās tad pateikt, ka nav man uz slimnīcu jābrauc vēderu uzšķērst (ko viņa bija sadomājusies), bet esmu stāvoklī un tas ir normāli. Attiecībā pret bērniņa rādīšanu, nav jau tā, ka vēlos no visiem noslēpt, bet, jā, ir tāda maza baile, ja nu paņem rokās ne tā, vai kaut kādus baciļus pielaiž, kamēr vēl pavisam maziņš un neaizsargāts, un šo es domāju, ne tikai par mammu, bet arī citiem radiem, kas gribēs apskatīt.. Vīra māsa vispār netālu dzīvo un aiz ziņkārības uzreiz atskries un vēl safočēs selfijus, un saliks visur, kas vispār man nav pieņemami.. Gan jau, ka vienkārši esmu sadomājusies un nedaudz paranoiska palikusi, jo neviens jau nezina kā īsti tur būs :-D Jābeidz domāt par dzemdībām, es jau katru nakti dzemdēju sapņos :-D

Slimnīcā es uzreiz pateicu, ka nevienu negribu redzēt un neviens arī baigi nerāvās un labi, ka tā, jo man bija grūti pat uz sāniem pagriezties, kur nu vēl piecelties. Kad atbraucām majās, tad domājām, ka nākamajā dienā lai vecāki brauc bet viņi par visām varēm uzprasījās tajā pašā dienā, tad bija tas, kas man drusku nepatika, jo gribejās nomazgaties, sakopties un tad, bet nu kā bija ta bija. Nespēju iedomāties, ka nedēļām vai mēnešiem neviens nenāktu ciemos. Par tādu kā viesu uzņemšanu vispār neuztraucos, neviens no mums negaidīja klātus galdus un tas arì nemaz nav vajadzìgs, pietika ar kafiju un ja kāds kaut ko atveda tad to arì ēda. Dīvaini, ja tuvākie cilvēki vēl gaidītu nez kādas maltītes. Man vēl mamma uztaisīja pusdienas un palīdzēja. Bet saprotu, ka citiem ir savādākas attiecības ģimenē.

Annie, esmu novērojusi, ka tie cilvēki kas vismazāk pelnījuši, uzskata ka viņiem pienākas vairāk. Laikam par to pašu mazumu lielu upuri nesuši. Nesavtīgi mīlot, rīkojoties parasti atpakaļ neko negaida.
Mums jau ātri bija viesi, jau slimnīcas otrajā dienā, lai gan jutos slikti, bija mammas, tēti, man tas bija par daudz, bet vecāki domā citādi.

Es nedzemdēju Latvijā, tā kā ciemiņu man nebija. Atbraucām, kad mazajam bija 2 mēneši un tad nu protams visi metās ciemos. Man tādā ziņā nekādu aizspriedumu nav un būtu bijusi priecīga arī tad, ja visi būtu nākuši uz dzemdību namu. Nu,ne gluži visi, bet tuvākie ğimenes locekļi pilnīgi noteikti.
Jāskatās jau pēc tā kādas attiecības un kā šo cilvēku klātbūtnē jūties. Ja jāiztur ar sakostiem zobiem, tad jau tā arī pateiktu, ka vēlos, lai nāk pēc tam uz mājām ciemos tikai.

Viss jau atkarīgs no attiecībām ğimenē. Mana mamma abas reizes bija klāt jau slimnīcā un pēc tam arī nāca, jo gribēja palīdzēt. Ēst gluži netaisīja, bet panēsāja mazo, pateica, lai aizeju uz veikalu viena, izvēdinu galvu. Sveši man mājās nekad nav ciemojušies bez aicinājuma, bet ģimeni par svešiem neuzskatu. Lai gan varu saprast, ka attiecības var būt arī ļoti sliktas, tad jau viss ir savādāk.
Vīra vecāki ļoti gribētu būt klāt, bet diemžēl atrodas tik tālu, ka joprojām abus mazos ir redzējuši tikai bildēs.

Mēs Dzemdību namā bijām pilnas 4 dienas un lai gan, sakumā teicu nevienam neļaušu nākt, tomēr 3. dienā ļāvām atbraukt vīra vecākiem. Viņi vismaz atveda visu ko bijām lūguši, apskatīja mazo, apsveica un devās prom. Mani sveikt atbrauca arī kolēģes, bet palātā nenāca, neuzbāzās. Brālis sagaidīja pie izrakstīšanās.
Uz mājām pie mums brauca tikai mana mamma, mazajam bija nedēļa, jo šo to palīdzēja. Vairāk ciemiņus negaidījām un neviens lieki neuzbāzās. Vīra vecāki dzīvoja netālu un viņi pievienojās pastaigām..
Man kaut kā liekās, tā ciemošanās atkarīga no pašiem. Ja jūtās ērti un brīvi, ja zini ka palīdzēs, ne tikai piekrāmēs izlietni ar kafijas krūzēm, tad ir vērts uzņemt ciemiņus...tādi lūriķi, kas grib tikai paskatīties uz mazo, aicināt paciesties, kamēr paaugās :-D

Man laikam paveicās, ka tuvākās mammas neuzprasījās braukt ciemos. Attiecības ir labas ar mammām, bet to pirmo laiku es gribēju būt tikai ar vīru un mazulīti. Gan tāpēc, lai pierastu, gan tāpēc lai iepazītu mazo un saprastu, kādas ir viņa vajadzības, kāda rutīna izveidosies. Uzņemt ciemiņus manā izpratnē ir darbs, un es nebiju gatava tīrīt māju, gatavot uzkodas, cienāt, runāt. Kamēr vēl krūtsbarošana aizgāja.. Un viss normāli - mūsu viedokli respektēja un neviens neapvainojās.

ES ari biju no tam, kas negribeja menesiem ilgi nevienu redzet un to pateicu uzreiz cilvekime, kuri domaja, ka vares nakt uz slimnicu uzreiz ka bus mazais klat!! Vecaki no mums dzivo loti talu, tapec vinu ciemosanas ari butu bijus uznemsana ar visam est taisisanam, traukiem, tirisnu... noteikti negribeju liegt vecvecakiem satikt mazo, bet gribeju ari, lai sis vizites butu baudamas ari man, lai speju normali sarunaties un paradit mazo, ne tikai gulta ar netriem matiem gulet un vaidet, kad jacelas!! tas biaj fiziskais aspekts, bet.. bija ari emocianolais, jo man svarigi bija aprast ar jauno gimenes statusu, jaa tada sajut a eksiste un daziem ir pat svariga!! mums ir loti labas attiecibas ar vecakiem, bet vini ir musu vecaki nevis draudzenes, lidz ar to negribeju ari butu stresa ar pamacibam, ja tadas tiktu barstitas!!! Reda ir pilnigi normali negribet uzreiz cilvekus, ari tuvakos, galvenais ir gribet mazo un viru!!(l) parejiem pasaki, ka vini trosi vares nakt tad, kad tu uzaicinasi un tas bus tad, kad tu jutisies erti! no praktiska viedokla, mes teicam, ka lai visi nesatraucas, lidzko piedzims ta dosim zinu, tad nosutijam sms draugiem un teicam, ka viss forsi un dosim zinu, kad busim pietiekami atguvusies, lai gaiditu ciemos!!

Es šobrīd visvairāk padomātu par to, ka ir aktīvs gripas karantīnas laiks un tomēr izvairītos no ciemiņiem tieši šī iemesla dēļ. Un tas jau nu gan ciemoties gribētājiem būtu jāsaprot.
Pati ciemiņus sāku uzņemt, kad mazajam bija apmēram 2 mēneši. Pirmajā mēnesī atbrauca vīrieša mamma un mans tēvs. Dzemdību namā apciemoja māsīca. Un viss.
Biju no tām "nabadzītēm", kas vēlējās aprast ar situāciju un savu kājstarpi (precīzāk - sāpēm :D). Tā kā vienmēr esmu uzņēmusi ciemiņus tīrā mājā ar pašas klātu galdu, man pagāja labs laiciņš, kamēr sapratu, ka nedaudz jāatslābst un traukus var nomazgāt arī vēlāk, un kafiju ciemiņš var sev ieliet pats.
Tāpēc mani izbrīna tā attieksme, ka ciemiņi obligāti jāuzņem un ak tu mūžs, kā var atteikt ciemošanos!? Būtu par bērnu padomājušas- tik daudz jaunu emociju mazajam, tik daudz jāapgūst jaunā vide- skaņas, smaržas... Un vēl šajā ziemas periodā tik ļoti gribas riskēt ar visādiem vīrusiem.
Mazais nekur nepazudīs, ciemiņi arī. Jāvelta laiks sev un bērnam.

Mums pirmais ciemiņš bija mana draudzene, kura atbrauca uz slimnīcu uz kādu stundiņu. Mana mamma redzēja mazo pirmo reizi, kad viņam bija 2 mēneši. Nepārdzīvoju, jo mums ir diezgan sliktas attiecības, kam ir savi iemesli, bet nav jēgas to analizēt. Atkal brauks viņa pēc mēneša uz kādām 10 dienām un jau cenšos emocionāli tam sagatavoties, jo man tās būs mokas.
Man nebija nekādu aizspriedumu uz apciemojumiem, man tieši gribējās, lai kāds nāk ciemos, kad vīrs darbā bija, jo jutos ļoti vientuļi pirmajā mēnesī, neliels depresivņiks bija...

Pēc dzemdībām ar meitu biju vājprātā pārgurusi pēc garajām stundām un tad vēl vīra vecāki bezkaunīgi uzplijās ar savu klātbūtni (bezkaunīgi, jo viņi daudz man emocionāli pāri nodarījumi, īpaši, vīramāte, kura gribēja, lai taisu abortu). Pacietu viņu klātbūtni ar sakostiem zobiem, jo vizīte nebija nedz pozitīva, ne patīkama. Man nebūtu bijis nekādu pretenziju pret ciemiņiem, kuri manī rada pozitīvas izjūtas, bet tie cilvēki nebija tuvumā.
Šoreiz ciemiņus slimnīcā neuzņemšu vispār un rīkošos pēc savām izjūtām arī pārbraucot ar zīdaini mājās. Var saukt to par egoismu, bet manai ģimenei vajag laimīgu mammu. Man gribētos, lai attiecības ar vīra ģimeni būtu citādākas, patiešām, bet nu ne visiem, acīmredzot, veicas.
Atbrauks ciemos mana mamma, kad mazulim jādzimst, ceru, ka arī vecvecākiem izdosies, noteikti apciemosim vīra omīti , bet citādāk ceru izbaudīt klusumu no pārējiem cilvēkiem.

Favel, apsveicu! Biji kādu brīdi pazudusi un, re, ar kādiem jaunumiem atgriezies :-)
Es jau nodomāju, ka esmu vienīgā tāda "egoiste", kas par sevi, nevis ciemiņiem domā...

Super, Favel, apsveicu! (l) Kurš mēnesis tev?

Paldies :) pazudusi biju, jā. Grūtniecības pirmais posms bija diezgan smags.
Teiksim tā, ja te dzīvotu mana ģimene un mani mīļie, tuvie draugi, tad par to vizīti gan priecātos vēl esot slimnīcā, jo viņi mani uzlādētu pozitīvi. Diemžēl, tuvumā te man ir vien paziņas un vīra vecāki, ar kuriem attiecības ir diezgan vēsas, tādēļ ir tādas vēlmes.
Man šķiet muļķīgi nosodīt kādu, īpaši, ja visi iemesli nav zinām. Katram.mums ir savs individuāls raksturs, temperaments, emociju gamma lielāka vai mazāka. Uzskatu, ka katrai jaunajai mammai ir tiesības 4.trimestri izdzīvot tikai un vienīgi pēc viņas pašas vēlmēm.

Es pa mēnešiem neskaitu, man vieglāk pa nedēļām :D
Šobrīd rit 24.nedēļa.