Bēbīšu un māmiņu BEZTĒMA

Jēziņ, Lollipop, izklausās pēc maza monstra :-D

Virdzinija - nu kāpēc monstra? Bērns mācās. Viņa cenšas visu atkārtot no manis. Varētu vēl atkārtot to, kā es uz poda sēžu, būtu pavisam jauki. Īstenībā tādas aizliegtas lietas viņa maz dara. Vienīgais, ko viņa nedrīkst, ir rāpties uz grāmatu plaukta un ķeksēt lejā grāmatas (kuras tā jau augstu stāv) un raustīt vadus. Un tad viņa saprot, ka nedrīkst.

Lollipop, es jau nedomāju ļauni, vienkārši izklausās, ka tev ir daudz vairāk jāuzmana savējais nekā man. Zeme no puķupodiem vai švammes graušana izklausās aizraujoši :D

Ir jāpieskata nepārtraukti, jā. Šodien jau matus mazgāju ar bažām, ka istabā ir klusums. Bet bērns tikai klusiņām zīmēja. Vistrakākais, ka viņa visur kāpj augšā un, ja atņem krēslus, kur uzkāpt, viņa no savām mantām tornīti uzbūvē un rāpjas uz palodzes, grāmatu plaukta, kumodes vai kur citur. Tāpēc dušā eju tikai tad, kd kāds cits ir mājas.

Es laikam nosirmotu, ja mana meita būtu uz blēņām tendēta :D Nē nu varbūt citai mammai šķistu, ka bērns blēņas dara, jo ir redzēti bērni mierīgāki par manu meitu :D
Bardaku viņai uzrīkot, protams, ka patīk, bet esmu stingra un reti kad "laužama" mamma. Pieturos pie teiciena, ka katrai lietai ir sava vieta. Ja manta dienas beigās nebūs atradusi savu vietu, tad tā vairs mūsu mājās nebūs (es, protams, nemetu laukā, bet gan tikai noslēpju). Mans princips ir atkārtot savu sakāmo reizes 3 lūguma formā un ar ceturto pieturēties pie sava solījuma.

Ja izrāda interesi, vai pieķeru, ka grib ko jaunu pamēģināt izdarīt, tad ļauju, saprāta rozežās. Vienu dienu, kamēr biju dušā, viņa izgāja no vannasistabas ar jau gatavu plānu no ledusskapja vilkt burkānus un tos mizot ar mizotāju. Iznācu no vannas istabas un visa virtuves grīda ar miziņām. Viss ok, palīdzēja man tās salasīt un es vienkārši viņai parādīju kā burkāns jāmizo. Pāris reizes pati pamēģināja, izdomāja, ka labāk grib, lai es pati tos viņai mizoju :D

Arī viņai gribas rušināties manis sastādītajās sēkliņās kastē. Piešķīru viņai pašai savu kasti un uzdāvināju bērnu komplektu dārza piederumiem. Tagad ir noruna, ka mammai un meitai katrai savas dobes, par ko rūpēties.

Ja kaut ko sadrupina, vai uz grīdas gružus sanes, viss ok. Iegādājos rokas putekļu sūcēju, ko meita pati iamznto, lai sevis radīto netīrību sakoptu.

Pašai sejā ir tāda liame un prieks, ka es viņai tik daudz ko uzticu un ļauju pašai izdarīt. Dienas beigās viņa skrien pie tēta, kurš pārnācis no darba un stāsta, ko nu ir PATI dienā sadarījusi :)

Favel man tavs bērns liekas kā enģelis! :) Mans jāpieskata visu laiku, lai zeme no puķpoda nav apēsta, nav sabīdīts krēslu tornis un uzkāpts augstākajā, nedrošakajā un nepieejamākā vietā. Par kaķu barību vairs neiespringstu, jo to jau ir pārēdies un vienaldzīgs. Jāpieskata virtuve, jo mēdz klusām ieskriet, sagriezt visus elektriskos riņķus un aizmukt, jo diemžēl, nevar nobloķēt, vienreiz stāvēja uz virsmas salātu bļoda, stikls tā pārkarsa, ka saplīsa. Saslēdz trauķeni, veļas mašīnu, iemanās trauķenei saspiest režīmu, taimeri, aiztaisīt ciet un negaidot man tā sāk strādāt. Sarunāt nevar neko, esot ar viņu mēģinu rādīt un stāstīt, ka mantas pēc spēlēsanās jāsaliek vietās u.t.t., bet kā pret sienu. Ja atstāju bērnu ar tēti, tad atnākot mājās man ir kā pēc kara, viss samests, bardaks pa visu māju. Nevaru saprast, kā lai cīnās, jo man patreiz nesanāk sarunāt. Dara ko grib, ja ko nedabū, tad ir dusmas, raudiens u.t.t. cenšos ignorēt, la izraudās, bet nepadodos, tomēr dažreiz dusmas, ka var taču sarunāt un paskaidrot, kāpēc nevar vai nedrīkst, bet līdz tam nevar nonākt. Tai pašā laikā ar svešiem baidās, rokās nedodās, tad tikai pie mammas vai tēta. Otrdien uz dārziņu, jau tagad zinu ka piņņās nežēlīgi, laikam jāatstāj un jāmūk prom! :D

engelens, neliegšos un nemelošu, bet drusciņ nācās nervus pabendēt sev līdz nokļuvu tajā autoritātes pozīcijā. Vīru meita, piemēram, neklausa tik ļoti kā mani,bet pats vainīgs, negribēja jau laicīgi sākt bērnu patiešām audzināt. Visu laiku atrunājās ar "bet viņa vēl maziņa". Aha, maziņā viņu bieži vien tā aptin ap pirkstu, ka man tik atliek citā telpā , rokas berzējot, pasmieties :D
Kā jau teicu, esmu nelaužama un atkārtoju savu sākāmo 3 reizes lūguma formā un ar 4.ir sekas. Agrāk raudāja, bļāva un centās man sekot līdzi, lai es redzu un dzirdu. Vedu uz vannasistabu, pateicu, lai nomierinās un tad nāk pie manis. Durvis pievēru un pati devos uz virtuvi. Reizēm nāca laukā blaujot, bet es, zobus sakodusi, vedu atpakaļ uz vannasistabu, atkārtoju, lai nomierinās un tad nāk pie manis. Nervi tika pakutināti, bet ar katru reizi to bļaušanas laiku izdevās samazināt līdz tika izskausts. Reizēm viņa palika mierīga, bet dusmojas uz mani vannasistabā, spēlējoties ar savām grāmatiņām un mantiņām no groziņa. :D
Par plīti u.c. iekārtām. Atzīstos, ka par plīts riņķu grozīšanu meita pa pirkstiem dabūja gan. Pāris reizes centos skaidrot, bet bez panākumiem, tad nu tagad neuzdrošinas vairs. Veļas mašīnas un trauku mazgājamās mašīnas režīmus mēs spiežam kopā. Ļauju viņai to prieku kopš gada vecum, skaidrojot, ka to var tikai ar mammu kopā darīt.
Mīļa viņa ir bez gala, raksturs viņai ir apbrīnojami spēcīgs, kam es cenšos arī pielāgoties, jo novērtēju, ka viņa vienkārši zin, ko grib. Man ir teikts, ka ar manu meitu viegli nav, bet es tā īsti neuzskatu, jo man pašai viņas raksturs un iegribas šķiet interesantas :) Ceru, ka viņa izaugs spēcīga un saprātīga :)

Kāds Tavām mazajam vecums? Mums tas cīniņš ar blaustīšanos un raudāšanu bija ~1,5- 2 gadiem.

Nu manam ir 1.5 gadi! Es jau reāli apzinos, ka viņš ar mani manipulē, bet nevaru īsti saprast, cik daudz varu atļauties. Tagad, kad galīgais niķis ir lieku viņu savā gultā un paskaidroju, ka viņam ir jānomierinās, jābeidz bļaut un tad mamma nāks, lai spēlētos tālāk. To saprot labi, jo citreiz jau pietuvojoties pie gultas iestājas klusums. Vienkārši dažreiz liekas, ka visu dienu no manas puses ir - nedrīkst, nedrīkst, nedrīkst, bet kā pareizi, ja bērns izvēlas pētīt tieši tās lietas, kas nav drošas viņam. No malas izskatās, ka es mamma, kas neļauj bērnam neko! Tajā pašā laikā cenšos ieinteresēt ar klučiem, zīmēšanu, lasam grāmatas, dziedam dziesmas, dejojam, kopā sūcam izstabas u.t.t., bet... viņš ieņem galvā, ka vajag tieši to, ko gribas un pie p...ļas, ko mamma tur cenšas. reāli man bail, ka palikšu stingrum, stingra un mazais domās, ka es viņu nemīlu vai kā tā. Kau gan no otras puses apzinos, ka uz galvas ar nevar ļaut sev kāpt!

Hihiii, engelens, turies! :D Tas pāries! Bērns iemācīsies, ja viņu mācīs :)
Man arī bija bail no domas, ka meita no manis baidīsies, ja būšu stingra, bet tieši tādēļ es tik ļoti viņu slavēju, mīļoju un bučoju pat par katru mazāko nieciņu, ko viņa labu paveica, arī tad, kad viņa pēc bļaušanas un raudāšanas spēja nomierināties.

ja ko nedabū, tad ir dusmas, raudiens u.t.t. cenšos ignorēt, la izraudās

Es tagad domāju, vai man tas vēl ir priekšā vai kā, jo manam nav tā bijis, ka aizraudas tik ļoti, ka jānes kaut kur nomierināties. Ja ir dusmīgs, tad kaut ko paraud, pačīkst, citreiz aizmet kaut ko pa gaisu, bet tas pāriet ļoti ātri. Man liekas, man tāds mierīgs bērniņš iedalīts. Varbūt dabūšu pa pilnu programmu 2gadnieku krīzi, ja jau tagad viņš tāds prātīgs :D

Es gan nekad neatstāju vienu izraudāties, man kaut kā nešķiet pareizi... Ja jūtu, ka meitai sakāpinātas emocijas, piedāvāju iet pasēdēt istabā, nomierināties un samīļoties (kopā ar mani). Kaut kur lasīju, ka šāda "sūtīšana prom" liek bērnam domāt, ka emocijas ir sliktas, un var radīt emocionālu disbalansu nākotnē.
engelens, man vislabākā metode ir "connect & redirect", it īpaši, ja bērns jau ir pāri tam, lai saprastu vienkārši runājot. Tad (nepārspīlējot) 20 reizes saku, ka gribēji to darīt, bet mamma neļāva, tāpēc sabēdājies... un novirzu uz kaut ko citu, kas viņu varētu interesēt.
Te ir aprakstīts, bet googlē noteikti vēl var atrast. Man pašai ir tā grāmata, ļoti palīdzēja saprast bērnu un harmoniskāk dzīvot.

es neesmu stingra , nemaz , var visu , kas neapdraudz dzīvību ( pirkustus bāst rozetē nedīkst ) , ierobežojumu ir tik maz , ka nevienam nav pretenziju , protams, gadāk , pa kādam kreņķim, bet nu īstas psihošanas un kišanas gar zemi nav , veikalā nepsiho , zin , ka tāpat viņai kaut kas tiks nopirkt. Uz ielas ar rokas došanu , nekad nav bijušas problēmas , bet bija brīdis , kad viņa gribēja visiem bērniem kuri trāpās ceļā izspiest acis :D :D
Pie nepatīkamām blēņām varu pieskaitīt to ka man datorom noplēsa 1/2 klaviatūru , bet nu pati vainīga , ka atstāju pieejamā vietā .... pultis sen vairs neinteresē , jo ir brīvi pieejams , māk ieslēgt televīzoru un tikt līdz multeņu kanālam vai šlāgeru , tas pēc noskaņojuma.
Kafeinīcās uzvedas perfekti , smuki sēž , dzert tēju vai kakao , ēd kūkas vai bulciņas :-). Kopā dekorējam kūkas u.c našķus , pie plīts nelien , perfekti zin , kas ir karsts un auksts.
Top spēlīte ir vilciens ar klucīšiem , bēbis , viss par un ap to , pamperu maiņa , barošana u.t.t

Salomē, sakāpinātas emocijas un tā laika posma robežu testēšana un manipulēsana, ko jau minēju savos komentāros iepriekš, bija vienkārši divas dažādas lietas mūsmājās un es kā mamma to atšķirību savam bērnam lieliski pratu atšķirt. Runāšana un sēdēšana klàt noveda vēl pie lielākām histerijām. Nu neuzskatu to par pozitīvu iznākumu. Pēc grāmatām nevados, jo uzticos sev. Mans bērns pavada 90% savā nomodas laika dziedot, smejoties, staigājot ar milzīgu smaidu sejā, uzskatu, ka mans bērns ir laimīgs un tas ir pats galvenais.
Visiem vienas metodes neder.

Favel, neattiecinu to personīgi uz Tevi un Tavu ģimeni, tā ir ļoti ierasta prakse ASV - sūtīt padomāt savā istabā, nomierināties un tad nākt atpakaļ. Manuprāt, to var izmantot (ja ļoti vajag), kad bērnam ir 4-5g, kad ir lielāka izpratne (un kontrole!) par savām emocijām, nevis 1+ vecumā. Es gribēju vēst uzmanību uz to, ko, nepareizi pielietojot, tāda pieeja var nodarīt.

Salomē jau vairākkārt esmu lasījusi, ka Tu atbalsti runāšanu, samīļošanu un vienmēr pie sevis smagi nopūtusies. Es ar labprāt tā, bet mans bērns, ja sapsihojas, viņu nevar paņemt klēpī, jo viņš vienkārši lokas ārā, viņs vienkārši izplūst asarās un runāšana noved pie lielākas histērijas. Tā nu ir, viņs neklausās, bet raud un ja mēgina noturēt pie sevis lokas ārā, guļas zemē zvaigznītē, es jau saku 20 un vairāk reizes, diemžēl, tas viss paliek gaisā. Bet bērni ir dažādi, arī es pati esmu emocionāla un arī man vajag visu un tūlīt, tikai es to māku jau pati sasniegt, izdarīt. Protams, ir arī brīži, kad viss OK uzvedībā un arī paklausa mani, bet bieži gribas visu pētīt, spēlēties, bet mamma neļauj un bērns izrāda pretestību, ka iecerētais tiek aizliegts. MAn jau liekas, ka tagad tāds periods tēlot lielu "cilveku", pašam ēst, dzert, ģērbties, staigāt u.t.t., jo mamma ar tēti taču paši visu dara un dara ko grib, var spēlēties ar plīti, veļasmašīnu, spaidīt pogas pultij, telefonam, PC, bet viņam kaut ko aizliedz!

engelens, protams, ir dažādi bērni, manējā vispār bija super mierīga līdz aptuveni 1g3m vecumam. Īsti pat neaudzināju viņu tajā laikā. :D :) Tagad ir otrais un jau var redzēt atšķirības temperamentā, tāpēc varbūt es te pēc gada teikšu, ka visa māja sagāzta otrādi un nezinu, ko darīt. :D
Pamēģini nevis teikt, ko nevar, bet rādīt, ko var. Varbūt atrodi kādu vecu, jums nederīgu TV pulti, aplīmējiet kopā ar uzlīmēm un saki, ka tā ir viņa pults? Kad ņems jūsējo, atgādini, ka viņam ir sava foršā pults ar kaķīti/pirātu/vilcieniņu/.. Par veļas mašīnu - ļauj spiest vienu pogu (palaišanas pogu), kad esi visu salikusi un iestatījusi režīmu. Mēģini meklēt kompromisus.
Mana pieredze rāda, ka, jo biežāk kaut ko neļaujam, jo trakāk ar to uzvedību ir, tāpēc ar tiem "ne.." vārdiem uzmanīgi.

Nu pa lielam jau cenšamies novērst uzmanību - ir identiska pults sataisīta bērnam, bet viņš saprot, ka spiežot to "nekas taču nenotiek", tā pat, ka lieku veļu mazgāties kopā saspiežam programmu, pēc tam tiek paskaidrots, ka tagad viss darbosies un vairs pogas spaidīt nevar! Cenšos apvienot visu ar bērnu, lai piedalās visās aktivitātēs, tiko sataisījām pankūkām mīklu, stāvēja blakus uz krēsla, kopā mikserējām, kad aiz dusmām mētā mantas, ņemu pie rokas un cešos kopā nest atpakaļ un tad sākas pretestība. Ai nu nezinu, var būt man normāls bērns, tikai es netieku adekvāti galā un man uztraukums par to b/d! Kā mazais tur uzvedīsies, man vien'mēr liekas, ka citi bērni paklausīgi un nekad neraud, bet mans tāds emocionālais Napaleons! :D

engelens, nepārdzīvo! Ar Tavu bērnu viss ir pilnīgi kārtībā! ;) Bērns meklē robežas, cenšas arī tās pārkāpt, mācās. Tas tik tāds posms. Arī b/d viss būs super. Galvenais, lai aukles un audzinātājas foršas. Šākumā varbūt drusciņ pārdzīvos, varbūt arī nē. Pati pēc tam priecāsies un būsi pārsteigta par iemaņām, ko bērns Tev mājās atrādīs. Kā arī enerģija tiks patērēta ar jaunajiem draugiem un mājās būs vairāk miera :)

Mazliet iejaukšos šajā diskusijā.
Neesmu ne māte, ne gaidībās, ne arī tuvos plānos par bērnu.
Bet... pirms svētkiem viesojos pie māsīcās. Viņai ir puika 1.3 gadi.
Vai tas ir normāli, ka pie katra niķa, viņš nejēgā brēc un nekas un neviens nevar viņu nomierināt izņemot māti. Iespējams, ka tas ir loģiski un es lieki cepos - tādas tās bērnu būšanas. Bet mātei pēc pāris mēnešiem jātiet atpakaļ darbā, ja pat tēvs (kurš ar bērnu pavada daudz laika ikdienā) nevar nomierināt bērnu, tad kā ar to tiks galā auklīte/omīte/kāds pieskatītājs?!

Mana sāpe šajā visā ir tāda - vai tādi ir visi bērni (tajā vecumā vai vispār). Man šobrīd ir 22 gadi, bērnus tuvākajā laikā neplānoju, bet pēc tā ko pieredzēju, gluži vai negribas nemaz. Es gandrīz vai sajuku prātā jau pa 2 dienām ko ciemojos.

Tā ir sūdīga audzināšana izlaišana vai tā dara visi? Novēroju, ka pie katra sīča pīkstiena māte uzreizi ņem uz rokām un ucina, varbūt šis ir sapratis, ka tā panāk savu un pat necenšas prasties uzvesties.

Sharise - nav visi bērni tādi, manējai tāds pilnīgas histērijas niķis nav bijis. Pabļauj, papsiho, palamājas, aizmet kādu mantu, paskatās, ka nekādu efektu nav panākusi, apklust un nāk samīļoties.