Jā, tā arī domāju. :D Bet redz kā veiksmīgi trāpiju ar pārrakstīšanos. :D
Nu mums noteica jau bērnudārza vecumā, atceros analīzes... Tētim ir alerģija pret spalvām, putekļiem un vēl kaut ko tml, brālim diezgan daudzi ēdieni tika noteikti pēc analīzēm, un no riektiem bērnībā bija drausmīga alerģija. Man bija pret praktiski visiem mājdzīvniekiem noteikta, bet nekā neizpaudās. Nekad nebija nekādu alerģijas pazīmju, vēlāk brālim, jau ap gadiem 12-14 sāka parādīties arī pret spalvu, kad mājā bija suns, vai trusi kad viņam nopirka, ļoti slimoja ar tieši kaklu, klepu un iesnām. Man savukārt, ne silts, ne auksts.
Dzemdībās bija tā, ka kad modos pēc ķeizara no kopējās narkozes, sākās panikas lēkme, sajūta drausmīga, smadzenes darbojas, bet neko nevari pakustināt un tā trubiņa elpināšanas vēļ mutē, līdz ar to, paelpot pati nevari un liekas, ka gals klāt, neko pateikt, parādīt nevari, drausmīgākās sekundes manā mūžā. Un vienīgā doma galvā, ka smadzenes pie skābekļa trūkuma atslēdzās pēc 3(?) min un kaut nu ātrāk paietu tas laiks, tajā brīdī pat neaizdomājos līdz tam, ka notiek mākslīga elpināšana. Un tad jau kā atvēru acis, trubiņu izņēma, bet vienalga no panikas nevarēju paelpot, labi, ka neaizmirsu un norādīju uz astmu anestezioloģei, jo viņa bija sagatavojusi inhalatoru, ko uzreiz arī iepūta, pēc kā pārgāja un atkal varēju paelpot. Negribu pat domāt, kā viss varēja beigties pretējā gadijumā.