Bērnu sapnī neredzēju. Toties kaut kad ap grūtniecības vidu redzēju dzemdības, bet līdz mirklim kad "filmā" parādās bēbis. Sapņot bija labi, tā arī dzemdības palika par sapni...
Meituks vakarvakaru un nakti nomocījās ar smagām punča sāpēm. Purkšķi skrēja uz visām pusēm, bet tāpat raudāja un spērās. Ahh, tik žēl bērniņa, pati noraudājusies (man vēl komplektā migrēna), bērns arī. Šorīt tik ap kādiem septiņiem norimās un noliku gulēt. Tagad visu dienu guļ, pat uz ēšanu nepamostās, acis ciet un izzīž pudeli.
Espumisan, silts dvielītis uz vēdera, gulēšana uz vēdera, masāža vēderam.. Ko vēl mēģināt ja sākas tas sāpju trakums?