Nu nevajag jaukt fizioloģiskus procesus ar kaut kādām parastām, ikdienišķām prasmēm, kuras atkarīgas tik vien kā no roku veiklības (ēšana ar karoti, piem.). Priekš mazā cilvēka tas ir ĻOTI daudz - atpazīt to signālu, ka vajag čurāt/kakāt, spēt to vajadzību aizturēt, noreaģēt un aizjozt līdz podam... Vidējais vecums šai prasmju apgūšanai ir 18mēn vai kā jau tajā podu "kašķī" beigās rakstīju - vasara pēc 18m sasniegšanas esot labākais laiks, kad sākt bērnu mācīt iet uz poda. Mēs tad arī AKTĪVI sākām. Pods mājās jau bija pirms gada jubilejas. Ik pa laikam sēdināju, ik pa laikam sēdās pats, ik pa laikam kaut kas trāpījās, bet tā nopietni sākām 18m vecumā. Uz otro jubileju (oktobra beigas) jau kādu mēnesi varbūt vairāk pa dienu bija bez autiņbiksītēm, Jauno gadu jau sagaidīja vispār bez autiņbiksītēm gan pa dienu, gan pa nakti.
Protams, ir bērniņi, kas jau pirms gada iet uz poda, bet nu reti. Es tik vienu tādu bērnu zinu. Meitenes parasti ātrāk to lietu apgūst (mani novērojumi). Veiksmi, protams, bet nevajag mocīt bērnu. Pamēģini, ja redzi, ka nav gatava, tad liec mieru, nekur neliksies un visu apgūs...ja iedzīsi bailes un stresu no poda, būs vēl trakāk.
Podiņš mums bija šāds
Patika, ka ir mīksta un silta tā "brille". Puikam noderīgs bija arī tas zaļais aizsardziņš, tas gan ātri pazuda. Papīra turētāju neizmantojām, to var iebīdīt uz iekšu. Patika, ka ir vāks un vispār tāds simpātisks šķiet. Arī diezgan šaurs...nu atbilstošs bērnam, nav kājas bez maz špagatā jāuztaisa, lai apsēstos. Stingrs un stabils. Kad bijām LV uz nedēļu, mamma uz fikso bija nopirkusi parastu podiņu...nebija pats lētākais, bet kā puika uzsēdās, tā visa apakša zem bērna svara saļodzījās. Baigi jāpēta tie podi un bez maz veikalā pats bērns jāuzsēdina.