Robīte
Maziņš Tev viņš vēl, tas ir pavisam normāli un nekāds memmītis neizaugs. Mīļo viņu tik, cik viņam šobrīd to gribas.
Tā memmošanās vairāk ir jāmēģina kontrolēt lielākā vecumā. Nu piem., pēc sava dēla spriežu, tāds izteikts moments varētu būt...nu, kad piem., skrien pa rotaļu laukumu un bams, nokrīt. Un tad ir tādas dažas sekundes, kad tu skaties tam bērnam acīs, viņš skatās tev acīs...un reāli, viņš reaģēs tā, kā reaģēsi tu (nu tas ir par tādiem maziem bumšiem un nobrāztiem ceļiem, ne ļoti smagiem, sāpīgiem kritieniem). Nu lūk, ja tu noreaģēsi pareizi - nu tur ar smaidu - opā! Zaķi noķēri? Nāc papūtīšu, celies kājās utt. Tad bērns to arī dara - ceļas kājās, ļauj papūst un aizjož spēlēties tālāk. Ja reakcija būs - pa kaklu, pa galvu skrienu pie bērna, zaķīti, kaķīti, ai, ai, ai kā tu nokriti, ak tu mans nabadziņš utt., tad tur gribot negribot bērnam un pinkšķi parauj un tad 1x tā, 2x tā...un bērns ņuņņāsies par katru skrambu.
Protams, tāpāt kā visās situācijās, arī šajā noteikti viss ļoti no bērna atkarīgs, bet mums personīgi tas ļoti labi nostrādāja. Es nekad neignorēju kritienus un sāpi, es samīļoju, papūšu utt., bet es neradu to raudāšanas atmosfēru vai kā to nosaukt. Šajā vasarā jau pat vairs i pats neskrēja papūst to celi...nokrita, piecēlās, noslaucīja gar biksēm rokas :D un joza tālāk. Toties vienmēr nāk papūst un sabučot mammai vai tētim kādu sāpīti :)