Man laikam sāk parādīties trakojošie hormoni, jo visu uztveru tik saasināti. Visu laiku staigāju kā tāda pūce, jo esmu mazliet apvainojusies uz puisi. Tik ļoti apvainojos par viņa izteikumiem, ka man būs jārūpē viss priekš mazuļa, jāmaksā rēķini, utt. Vēl joprojām liekas, ka viņš ir neapmierināts ar to, ka ģimenē būs mazulis. Es varbūt no viņa prasu par daudz, lai gan vispār neko neprasu, tikai gribu saņemt kaut kādu atbalstu, mīļumu, rūpes. Pēdējās dienās esmu mazliet apslimusi, enerģijas vispār nav. Vai saņēmu kādu iejūtību? 5% varbūt.
Un vēl es salasījos internetā rakstus par to, ka dažām sievietēm mazulītis vienkārši pārstāj augt, apstājas sirsniņa mammas puncī. Manai mammai arī tā ir gadījies, tāpēc tagad vispār esmu kā nervu kamols. Gribu ātrāk pie ārsta, gribu paskatīties kā mazais kustās puncī, ja jau pati vēl to nejūtu.