Dalos savā stāstā. Ļoti garš sanācis. :D ;)
Tad nu, tverot pēc brīvāka brīža, saņēmos padalīties savā dzemdību stāstā. :)
Viss sākās sestdienas rītā (07.06) ar gļotu korķa izdalīšanos. Ieraugot mazo pārsteigumu īpaši neiespringu, jo biju lasījusi, ka gļotu korķis izdalās 1-2 dienas pirms dzemdībām, bet tik pat labi tas var izdalīties arī nedēļu pirms tām. Biju pilnā pārliecībā, ka nostaigāšu vēl vismaz nedēļu, jo nekas cits par dzemdību tuvošanos nemaz i neliecināja.
Tā visa diena tika pavadīta pa laukiem. Ik pa laikam uznāca velkošā sajūta krustos, bet tā kā sāpītes nebija īpaši regulāras, arī uz to es neiespringu. Noskaņojums bija labs, laiks ārā arī fantastisks, ķēru saules starus un atpūtos. Ap pēcpusdienu sāpītes krustos sāka palikt regulārākas. Jau biju pazvanījusi māsai, apjautāties, kā tad viņai gāja, kad mazais dzima, kad korķis izdalījās un kā viņa jutās. Pēc manis aprakstītajām sajūtām viņa bija 100% pārliecināta, ka mans dzemdību datums ir pienācis, bet es tik noliedzu. Teicu, ka ātrāk par ūdeņiem uz slimnīcu nebraukšu. Un vispār - dzemdēt vēl netaisos.
Uz vakaru jau sāka pašai palikt mazliet aizdomīgas tās sāpītes krustos, brīžiem bija sajūta, ka dupsi savelk kārtīgā krampī. Tomēr gājām gulēt. Īsti neatceros, vai starp sāpēm biju kaut cik gulējusi, bet nu jau tās bija kļuvušas tik stipras, ka pie katras no tām rausos no miega. Līdz vienā brīdī , aptuveni 1:30 (nu jau 08.06), sajutu tādu kā plunkšķi vēderā. Sākumā nesapratu, kas tas ir un skrēju uz toleti. Atcerējos, ko man bija teikusi vecmāte kursos, ja neesi pārliecināta, tek ūdeņi vai urīns, pamēģini aizturēt, ja turpinās tecēt - ūdeņi, ja pārstās - urīns. Tā ar darīju, sanāca aizturēt. Gāju atpakaļ uz gultu, bet, nepaspējusi pat apgulties, atkal gāju "čurāt", tikai pēc kādas 4-tās toletes apmeklēšanas reizes es sāku aizdomāties, nu nevar būt, ka man urīnpūslī ir tik daudz tā urīna - tas it kā tukšs, bet jau 4 reizes izčurāta gandrīz vai pus puslitra burciņa. Bet arī tad, par to, ka tie bija ūdeņi, biju pārliecināta vien 90 %. Vīrs jau palika nemierīgs, un vairākas reizes pārjautāja, vai zvanīt tētim, lai ved mūs uz slimnīcu. Pēc kārtējā jautājuma es devu zaļo gaismu, jo sāpes krustos bija palikušas pārāk regulāras 5-2 minūšu intervālā.
Tā nu plkst. 2:00 bijām Rīgas reģiona slimnīcas dzemdību nodaļā Siguldā. Izskaidroju ginekoloģei visas savas sajūtas, un kāpu uz krēsla, lai mani apskata, tajā brīdī no manis iztecēja krietns daudzums šķidruma, un ginekoloģe 100% apstiprināja, ka tie ir ūdeņi. PROCESS SĀCIES. :)
Izrādījās, ka slimnīcā ierados jau ar 4-5 cm atvērumu, kas man likās jau daudz. Tātad, pusceļš jau noiets. :) Mani aizveda uz pirmsdzemdību palātu un varēju sākt gaidīt. Sākumā sāpes bija nepatīkamas, bet daudz maz paciešamas. Ap plkst. 2:30-3:00, precīzi gan nepateikšu, sākās jau diezgan spēcīgas sāpes krustos. Kad mani lika uz tonīšiem, knapi varēju pārelpot kontrakcijas, jo guļus stāvoklī tās likās vēl daudz reiz sāpīgākas. Pēc plkst 3:00 man daktere pateica, ka process raiti virzās uz priekšu un drīz jau būšot pilns atvērums. Ļoti nopriecājos, jo dikti negribējās mocīties n-tās stundas. Tā nu laiks gāja uz priekšu, sāpītes palika spēcīgākas un regulārākas, pārelpot tās kļuva arvien grūtāk.
Vecmāte ik pa laikam lika apgulties uz gultas, lai pārbaudītu atvērumu. Lielāko daļu kontrakciju pārelpoju tieši guļot uz sāna un velkot sev klāt kāju. Ļoti palīdzēja tieši "sssssssss" vilkšana.
Un te vienā brīdī sākas interesanta emociju gamma. Man piedāvāja piecelties kājās, pārelpot kontrakcijas atspiežoties pret palodzi un ietupjoties mazliet ceļos. Pamēģināju - nepatika. Četrrāpus uz bumbas arī nebija labi. Vienā brīdī gandrīz sāku raudāt, nākamajā jau histēriski smējos un solījos, ka šis būs mans vienīgais bērns. Meitene - praktikante, kas visu dzemdību procesu bija līdzās, tik sēdēja man aiz muguras un smējās par mani. Starp citu - atbalsts no viņas puses bija kolosāls. Brīžiem man nāca virsū besis, raudiens, smiekli, apnikums, apetīte un vēl visādi brīnumi. Bija arī brīži, kad gribējās skaļi lamāties trīsstāvīgos vārdos, bet neatļāvos, jo negribēju atstāt par sevi sliktu iespaidu.
Beigu galā, sapratu, ka līdīšu atpakaļ gultā un gaidīšu, kad nu ļaus spiest. Kopā spiedu aptuveni 4-5 kontrakcijas, katrā kontrakcija pa 3-4 kārtīgiem spiedieniem. Pie 3. kontrakcijas man iedeva tabletīti, lai mazais ātrāk tiktu ārā. Kamēr es spiedu, praktikante un ginekoloģe cēla man kājas augšā un es tās vilku pie sevis, tikām vecmāte piepalīdzēja mazajam vieglāk tikt cauri iegurnim. Sajūtas nebija no patīkamajām, bet sapratu, ka man pašai tā būs vieglāk.
Vienā brīdī gandrīz padevos, bet, kad man pateica, ka čupčiks jau rēgojas, saņēmos un spiedu no visa spēka. Līdz ko galviņa jau bija ārā, tā nopriecājos, bet tad man neatļāva spiest. Nezināju kur tajā brīdī likties. Jo ļoti sāpēja, sūrstēja un spiediens bija neizsturams. Un kontrakcija kā reiz nenāca virsū. Mocījos, ārprāts. Un tad vienā brīdī man tika dota zaļā gaisma un ar 2 kārtīgiem spiedieniem plkst. 7:07 mazais bija laukā. Tajā brīdī, kad redzēju, kā viņš ieslīd vecmātes rokās man bija šoks : "Šausmas, cik viņš ir LIELS!!!", bet jau nākamajā brīdī, kad mazais ķipars gulēja jau man uz krūtīm bija tāds : "Ārprāts, cik viņš ir maziņš. ♥". Tā bija brīnumainākā sajūta manā mūžā. :) Nabiņa tika pārgriezta tiklīdz tā pārstāja pulsēt.
Un tad jau vairs sīkums palika, piedzemdēt placentu un pārbaudīt vai nav plīsumu. Lai placenta piedzimtu ātrāk arī iedeva tabletīti, principā 20 minūtes pēc mazuļa piedzimšanas arī placenta bija ārā. Plīsums bija tikai viens - gļotādā. Ārpusē bija pāris maziņas nenozīmīgas plaisiņas.
Ar bebi nogulējām aptuvei stundu, tad man viņu pielika pie krūts - vēl stunda kopā. Un tad jau mazais tika svērts un mērīts. 3.500 kg un 52 cm. Brašs puika. :)
Tagad, uz to visu atskatoties, es saprotu, ka, ja arī man blakus būtu bijis vīrs vai māsa, es viņus būtu aizdzinusi prom, jo nebūtu izsturējusi, ka kāds man tik tuvs cilvēks redzētu visu to sāpi, kam es gāju cauri.
Milzonīgu paldies saku vecmātei Ritai Voldiņai kā arī visam Siguldas slimnīcas personālam. Man šīs dzemdības paliks atmiņā kā viens no pozitīvākajiem piedzīvojumiem manā dzīvē.
11429
