Es savu mazo arī nespēju atstāt vienu, kaut gribētu, pat miskati nevaru iznest, man vienmēr liekas, ka tieši tajā brīdī, kad iziešu kaut kas notiks, vienmēr iedomājos ugunsgrēku, nezinu kāpēc tieši par to, bet pašai tas traucē, vienīgi atļaujos līdz pastkastītei noiet lejā, kamēr mazais čuč.
Esmu priecīga par puiku, man liekas ar meitenēm ir grūtak, visas tās uķi puķi lietas man īsti nepatīk, meitenes arī ar savam kaprīzēm man besī :D nu labi nejau besī, bet nu nepatīk, ar puikām liekas vieglāk un visu pa čomisko var sarunāt. :)
Mans mazais jau kādu laiku rāpo, bet nu rāpo maz, jo viņš visu laiku ceļas kājās, aizrāpo līdz tuvākajam skapim, galdiņam utt, un ceļas kājās, visu laiku man viņam jābūt klāt, un jāvaktē moments kad kaut kur atsitīs galvu, vai kaut ko virsū sev uzgāzīs, jo savādāk krīt un veļas, cik saprotu tik agri viņš nedrīkst, pareizi? Un arī kad miegs nāk, viņš līdz pēdējiem spēkiem niķojies, īdēs, bet negulēs, cīnās līdz pēdējam, kamēr tiešam konkrēti nogurst tikai tad var iemidzināt, nu, vārdsakot, jautri mums iet.. man nerviņi tādi švaki palikuši, sāku pamanīt, ka pārāk ātri uzvelkos, bet nu cīnos. :)