the-one
Jāpārdzīvo, pāries. Ir vecāki, kas ar kādu plānu segu, audumu stingrāk no vēdera uz leju nostiprina, aizbāžot to segu aiz matrača, nu, lai bērns nevar tā pārvelties. Man tas ilga kādu nedēļu - pārveļas, kaut kur lien, rāpo, ietriecas ar galvu gultas galā, sāk raudāt... Pirms tam dažas dienas mocījos ar to, ka viņš gribēja gulēt uz sāniem, bet nevarēja vēl noturēties un kā tāds pelmenis ripoja atpakaļ, arī dusmojās. Tad īsi pēc gada, ļooooooti vieglā formā (paldies Dievam) parādījās night terrors...guļ, guļ, mierīgi, pēkšņi dzirdu, ka sāk elsot, knosīties...jau tajā brīdī centos tā kā mazliet pamodināt, izsist no miega, citādi grūti bija - acis ciet, pats bļauj, pamodināt nevar. Reāli nežēlīgi jāslēdz gaisma iekšā, lai kaut nedaudz pamostos un izietu no tā murdziņa laukā. Bet tādas epizodes kopā tik kādas 3-4 bija.
Tagad arī laikam kaut kāda emocionālā attīstība/nobriešana viņam, jo jau kādas nedēļas 2-3 neregulāri, bet ap 23.00 vnk sāk raudāt. Sākumā bija tā, ka tiešām asaras kā pupas, acis ciet, bet raud un tik žēli :( vnk jāpaņem klēpī un jānomierina, jāpaaijā un bez problēmām čuč tālāk. Un tā raudāšana pakāpeniski samazinās, līdz aizvakar tikai dzirdēju, ka tā kā ieraudas, bet, kamēr aizgāju līdz istabai, jau turpināja gulēt kā nekas nebūtu bijis. Vakar gulēja mierīgi.
Bērniem uznāk un pāriet šādi visādi brīnumi. Tas ir normāli. Man ir paveicies, man šie posmi ir īsi (laikam kompensācija par zīdainības trakumu :D ), bet ir, kas mēnešiem mokas.