Muša, kāpēc Tu tik ļoti uzkrītoši izvairies atbildēt jau uz vairākkārt uzdotajiem jautājumiem par to, vai esi papildus meklējusi palīdzību kaut vai pie PEP mammām?
Pavisam noteikti saprotu un izprotu, cik grūti Tev sokas.. kā arī to, ka šī situācija noved pie bezspēka un izmisuma.
Vai nav gadījumā tā, ka esi pati par sevi ļoti nepacietīga rakstura cilvēks? Vismaz bieži vien tā ir man ļoti liela problēma, kāpēc dažas situācijas tiek iekrāsotas tumšākās krāsā, kā patiesībā tās ir. Visu gribas ātri, pa plauktiņiem un kārtībā, citādāk sākas panika un šķiet, ka pamats brūk zem kājām.
Vai esi mēģinājusi vienkārši gulēt gultā un uz plika punča un krūtīm uzlikt mazo, padziedāt klusiņām (ļaujot arī savai sirdsdarbībai norimt), paglaudīt galviņu, muguriņu, ļaujot mazajam arī nomierināties.
Marchixas, komentārā ir jau zināma, bet nu taisnība, ka riņķa dancis vien būs, ja mājās valdīs satraukums. Jāsāk ir ar sevi. Ir jāpieņem mazulis kāds viņš ir..