Mani māc miegainums, jāpabaro bēbis, pa to laiku jācenšas neaizmigt, tāpēc izsūdzēšu savas sirds sāpes. Manas attiecības ar knupi ir sarežģījušās - viņš nāk kā draugs un arī kā ienaidnieks. :D Pēdējās naktīs pēc ēšanas mazajai dikti gribas kaut ko zīst (pirms tam paēda un uzreiz atlūza), iedodu knupi, viņa pazīž, izspļauj ārā, prasa atkal un tā uz riņķi kādu pusstundu, beigās es jau aizmiegu un kad nāk nākamā ēdienreize es jau automātiski bāžu viņai knupi mutē, jo liekas, ka tas vēl joprojām ir tas pats moments, pēc kādas stundas tik saprotu, ka ir klāt jau ēdienreize, ko šādā veidā novilcinu. Tāda lūk es esmu māte. :-D
Esmu mēģinājusi arī nedot knupi, bet rezultātā, kulaks līdz rīklei, vai arī pirksti tik tāl, ka pašai jārīstās (mazā bulīmiķe :D) un viss palags siekalu peļķē.