Manai meitai ir gads un deviņi mēneši. Pašai šķiet, ka viņas vārdu krājums ir pat ļoti paprāvs, vairāk vārdus mierīgi var salikt kopā īsā teikumā. Bet varbūt es kā mamma pārāk idealizēju savu bērnu un tas nav nekas daudz. Viņa ļoti daudz atdarina situācijas, ka es rīkojos un runāju konkrētās situācijās. Piemēram, sēžu uz dīvāna, viņam man saka;"Aizver actiņas, guli!" Kad aizveru, tad paglauda man celi un paslavē:"Malacis!" vai arī šāda situācija: viņa ir iegaumējusi, ka tētis darba darīšanās dodas uz Rīgu, un tiklīdz kādu rītu guļamistabā no rīta vairs nav, tā saka "Tētīte Rīgā, strādā, " kaut citreiz tikai dārzā vai uz terases izgājis. Tāpat pēdējā laikā pasākusi sevi par meitu dēvēt - "mammīt, iedod meitai...":-D Vai arī, ja dārzā izdarījusi blēņas, - "bradāju sīpoļu lokus, bradāju puķes" utt. Tāpat esmu pamanījusi, ka viņa ļoti, ļoti, ļoti daudz iemācījusies ar dziesmu palīdzību, var teikt, ka katru dienu dziedu un... spēlēju klavieres. Nu jau nedēļu viņu sākušas interesēt pasakas, protams, lielu daļu viņa nesaprot, taču to, ka uztver vārdus noteikti zinu.Turklāt es nevaru izsprukt nelasījusi, jo ik vakaru pati noliek priekšā man grāmatiņu. Viņas vārdu krājumā no pasakām parādījies jēdziens "pīrāgu gaļa" un izsauciens '"palīgā!" :-D