Šodien pus2 iedzēru paracetamolu, pabaroju mazo ar sāpošo krūti. Ielaidu vannā ūdeni, noliku mazo blakus kulbiņā lai čuč un ķēros klāt. Līdz 4iem nosēdēju karstā vannā, sanāk aptuveni divas stundas. Kliedzu, auroju kā lācis un spiedu cik spēka. Man nav kas palīdz, vīrietis Rīgā. Iznāca viss piens, bet no cietās vietas ne pilītes, tas nekas, ka tieši tur spiedu. Mazā gribēja jau ēst un atkal iedevu slimo krūti, minūtes divas pasūca un izspļāva, viņai nav spēkā izzīst. Tā nu es sēžu un raudu un gribu ņemt savus vārdus atpakaļ par to cik skaisti barot bērnu ar krūti. Viss ir tik skaisti, esmu izgulējusies, prieks dzīvoties ar mazo, iet pastaigās un ciemos, bet krūtbarošana visu iekrāso negatīvās nokrāsās. Tik ļoti gribu barot ar krūti, bet 4 dienas šitā mocīties neredzot galu nav normāli. Kāpēc kaut kam tik skaistam jāpārtop par kaut ko tik nomācošu... gribēju izkratīt sirsniņu. :'-(