Es nedevu neko papildus padzerties, jo vismaz pirmajās nedēļās pamanīju kopsakarību ar ūdens došanu un gāzītēm vakarā. It kā liekas muļķīgi, bet vienā rakstā atradu tam apstiprinājumu. Tagad protams dodu ūdeni, tējas arī suliņas, bet to kopš 4,5 mēnešu vecuma sāku darīt.
*Oij, no visiem padomiem vistracinošākais arī ir par to, ka bērnam tak vajag vēl vienu pārīti zeķītes, un vēl kādu jaciņu, jo viņam taču rociņas vēsas. Protams uz maniem skaidrojumiem nereaģē un domā, ka tās ir pupu mizas un es tak vienkārši bērnu saldēju. Parasti, ja kāds man kaut ko tādu saka, tad es pajautāju vai viņam ir auksti un, ja nav, tad lai patausta savas pēdas un pasaka vai tās tiešām ir siltas. Arī uz jautājumiem par to kāpēc mans bērns nav slimojis un, kāpēc viņš šobrīd neniķojas, ja viņam ir tik auksti - visi taujātāji tik izbola acis un tā arī nevienu atbildi dzirdējusi neesmu. :-O
*Ja ciemos atnāk mana omīte, tad visu laiku ir - vāc viņu prom no šitā asā stūra, paskaties, paņem viņš tak tūlīt nokritīs. Bez maz vai klēpī jātur visu dienu un nedod Dievs bērns nokritīs. Protams, es tak pieskatu saprāta robežās, bet es labāk zinu ko viņš māk un, ko viņš pirmo reizi dara.
*Mana mamma visu laiku gribēja bērnam mutē iegrūst kaut ko tādu, ko viņš neēd un ar ko viņam ir iespēja aizrīties. Protams, viņa arī negrib, lai bērns aizrijas, bet es nesaprotu kāpēc viņa viņam dod mini drupačiņu no kliņģera vai maizes.. nevar tak ieskaidrot, ka bērns nesaprot ko tu tur ēd un viņš nezin, ka tas ir garšīgāks par viņa ēdienu. Kāpēc kaut kas ir jāstumj mutē un jāveicina tas, ka bērns sāks pīkstēt pēc saldumiem. (t) Tagad vairs tā nedara, kad viņai šo pašu jautājumu uzdevu.
*Nu, jā.. vēl ir dzirdēts tas par to rokās neņemšanu. Vai arī citi jautā kā man izdevies mazo izdresēt, ka pa rokām viņš īpaši negrib dzīvot?
*Vēl viena neciešama lieta ir no omīšu un vecomīšu puses dzirdēt "khe, khe tu šito arī internetā salasījies". Nu, bez maz vai es tāda maza stulbenīte, kura visu ko izlasa arī dara. Pati objektīvi nevaru izvērtēt vai tā ir pareizi un labi priekš mana bērna utt.
Tikai citiem parasti lielās - vai, viņš, nu, mums gan ir mierīgs, smaidīgs, labi guļ, viņa nemaz nezin kas ir mazs zīdainis mājās utt. Diez kāpēc.. (s) viņām jau labpatiktos domāt, ka viņš vienkārši tāds jau piedzima un tam nav nekāda sakara ar to ko daru es.
Kā es reaģēju? Vienkārši iesmeju un izdomāju kaut kādus pārspīlējumus. Kad vienreiz omīte ieteica mazajam uz nakti dot auztu tumi, jo tad labāk gulēšot. Es atbildēju, ka jā, es atkal biju domājusi sablenderēt ceptu malto gaļu ar sīpoliem un krējumu uz nakti.
Man tāds ieteikums vienkārši izbesīja un nesapratu kāpēc vispār kaut kas tāds bija jāiesaka, jo tad viņš man tiešām visu nakti šņāca.
11429
