Lasu un mēģinu atcerēties to periodu, kad meita bija 1,5 gadu veca apmēram, kā jūsu mazuļi... Es tiešām neatceros neko, ka būtu kaut ko aizliegusi mājās. Visi plaukti bija brīvi pieejami, viss svarīgais bija novākts labi tālu/augstu un nekas no mājas lietām nebija liegts. "Nē" vispār mājās nelietoju... Tas vairāk attiecās uz āra lietām, mašīnu, ratiem un ēšanu/ēdienu - nekad neļāvu ārdīties, rupji spēlēties, bet atkal jau nevis aizliedzu, bet novācu no acīm vai novērsu uzmanību bez paskaidrojumiem. Nekad nav bijušas problēmas nekur! Tā vietā, lai skandinātu to "nē" un "nedrīkst" pa labi un pa kreisi, es bērnu nedresēju nemaz, ļāvu visu. Un tad, kad tiešām tas "nē" izskanēja - tad meita paklausīja 100% bez jebkādiem paskaidrojumiem vai atkārtošanas, jo tiešām reti dzirdēja un, ja reiz sadzirdēja, tad saprata, ka lieta nopietna. Taisnîbas labad gan jāsaka, ka toreiz tapešu mums nebija, nebija arī kāpņu vai krāsns, mājdzīvnieku arī nē, mājā nekas tāds trausls pa rokai arī nebija pieejams... Un meitene man bija no mierīgajām un prātīgajām - ne ļožņāja, ne spērās bez apdomas kaut kur. Pat pie peļķes vienmēr apstājās un jautājoši skatījās uz mani - un viņai nekad netika liegta iespēja sašmulēties.
Redzēs kā mums veiksies ar otra bērna audzināšanu, bet plānoju kaut ko līdzīgu. Kādu brīdi tik kāpnes norobežosim, kamēr sāks stabili turēties uz kājām.