Bēbīšu un māmiņu BEZTĒMA

Man citreiz liekas,ka kaimiņi domā,ka te dzīvo kādi jukšie. Viņa speciālli kliedz un ļoti skaļi, parasti tik ilgi,kamēr man nervi vairs netur un palieku dusmīga, sabojāju sev noskaņojumu un besos ,ko es daru nepareizi. Jo tikko kā kaut ko aizrādu,lieku izdarīt pašai, tā uzreiz tā kliegšana un protestēšana. Nesaprotu,kā ar to bērnu,lai sarunājas normāli.

Ar to dipenpadarīšanu man apmēram tas pats-atkarīgs no viņas vēlmēm. Vienīgi ar papīru ir tā,ka tik plēš un slauka,ka pusrullis notīts bezmazvai un es tik saku-nu jau būs labi,pietiks :D

Es gan neesmu mamma, bet gribētos teikt vienu: ja tiešām jūti, ka vēlies parunāt par šo visu ar kādu speciālistu, dari to. Tas droši vien būs noderīgāk nekā salasīties dažādus viedokļus internetā un tad nesaprast, kā rīkoties. Radinieki iet cauri kam līdzīgam (tiesa, bērniņš vecāks), bet vecāku izpratne par to, kā rīkoties dažādās situācijās, ir krietni augusi un uzlabojas arī mazā veselība un pašsajūta, kā arī sapratne ģimenē. Bieži vien ārsts arī pateiks kādu stingrāku vārdu, lai atvērtu acis vecākiem (tiesa, es nesaku, ka šis ir tavs gadījums, bet tā gadījās radiem).

Lai veicas! :)

Vel mums ir karš arī par tv pulti-viņa grib multenes,bet es filmas un tad nu iet strīdi-ne,šito negribu,slēdz ārā bla bla bla.

Vienkārši man liekas,ka visur citur sabiedrībā redzu kārtīgus,paklausīgus bērnus,bet mans tāds nav. Šonedēļ bijām ar mazāko sakarā pie neirologa, pie reizes pateicu kā lielais uzvedas, viņa teica,ka tas esot normāli. Bet man tas ir par grūtu.
Tēvs atļauj visu,neko īpaši neaizrāda un izturās kā pret mazu pūpēdi, es toties ar saviem-to drīkst,to nedrīkst,izdaro to,izdari šito. Tēvu klausa, mani ne. Viņš uzskata,ka bērns ir maziņš un tas ir normāli, bet kamdēļ pret mani izturas šādi un tieši man šis viss ir jāpaciešs. Es negribu būt par kājslauķi,kas izpilda katru vēlmi. Man arī gribas kaut drusciņu brīvo laiku sev un neizpildīt katru sīkāko iegribu.

Man liekas,ka tas bērns ir izlaists,neaudzināts. Ļoti uz sevi vērsts. Ka par pārējiem vienalga,ka tik pats dabon kāroto.

Nu par to kliegšanu... Kad man nervi netur, bērns ir izgājis ārpus visiem rāmjiem un bļaustās bezjēgā, es varu uzkliegt tā, ka maz neliekas. Mani nemaz neuztrauc, ko tur kāds kaimiņš padomās, bet nu pēc manas kliegšanas iestājas totāls klusums vai arī viņa sāk šņukstēt, bet es neliekos par to ne zinis... Nezinu, cik ilgs laiks pagāja, bet tagad pietiek jau ar to, ka nedaudz paaugsitu balsi un viņa jau saprot, ka nebūs labi un nomierinās. Jāpiemetina, ka es esmu ūbermierīgs cilvēks ar samērā stipriem nerviem, bet nu - neļauju sev kāpt uz galvas un varu mierīgi nokopēt bērna uzvedību, ja uzskatu to par nepieciešamu.

Atceries to paņēmienu, kur veikalā bērns nokritis uz grīdas psiho un ko dara māte? Nokrīt blakus un izdarās tāpat - bērns uzreiz apklust. Nu šad tad tik tiešām der šo paņēmienu pielietot dzīvē.

Ou, nu ar savu vīrieti tev pašai ir jāparunā. Vecākiem ir jāuzvedas vienādi, lai bērns nesāktu šitā dalīt - ka vienu klausa un respektē, otru nē. Abiem jāpieturas pie vienāda audzināšanas principa, citādāk tas tikai bērnu samulsinās. Ja nedrīkst, tad nedrīkst un punkts - abi vecāki pieturās pie šī. Tas ir jāizrunā savā starpā...

Manējā meita atļauju prasa gan vienam, gan otram un pirms dot atbildi viņai - mēs vispirms apspriežamies savā starpā. (Piem., pienāk pie manis un paprasa saldējumu. Es saku, labi. Aiziet pie tēva un arī pajautā, vai drīkst viņai saldējumu. Tēvs uzjautā man, ko es atbildēju un tad attiecīgi arī atļauj). Un tā vienmēr.

Neon, un vecākā meitiņa cik veca? :-)

Kad viņa redz,ka palieku ļoti dusmīga,nervi vārās, un sāku kliegt, tad noraustās gan un sāk raudāt. Un viņa domā,ka es esmu tā sliktā-kā es varēju kliegt, jo viņa it kā neko negribēja, tik tēloja,ka atkal nemāk to un to, pusstundu bez maz vai aurojot pirms tam.

4,5 gadi

Tas ir jauks vecums, bet par tām bērnu histērijām, ja tiešām dara apmēram ta ka NEONS, tad pēc kāda laika bērns izmaina savu attieksmi, un tad viss ir ok

Manējā meita atļauju prasa gan vienam, gan otram un pirms dot atbildi viņai - mēs vispirms apspriežamies savā starpā. (Piem., pienāk pie manis un paprasa saldējumu. Es saku, labi. Aiziet pie tēva un arī pajautā, vai drīkst viņai saldējumu. Tēvs uzjautā man, ko es atbildēju un tad attiecīgi arī atļauj). Un tā vienmēr.

Jā, šī metode tika piekopta arī manās mājās :D Pati atceros, ka gāju pie abiem un tēta saucienu mammai "Tu sīkajai ļāvi?" arī skaidri atminos :D

Taču piekrītu, ja pašaiem nesanāk un nevarat izdomāt kā labāk rīkoties un reaģēt, var arī vērsties pie speciālista. Iespējams ieteiks dažus trikus, norādīs uz kļūdām un tā... Bet nu tāpat - pašiem vien būs ar visu jātiek galā, nekādu maģisko triku jau nav.

Ar tēvu pilnīga un galīga visatļautība,līdz bezgalībai.
Es-atļauju ,to ko,uzskatu par drošu un vajadzīgu.
Un beigās es saņemu pārmetumus,ka es tāda un šitāda, jo bērns taču ir maziņš.
Un vel-es neskrienu uz katru viņas pīkstienu izpildīt visas vēlmes, viņš uz katru pīkstienu un izpilda visu.

eksotika, te vairāk izklausās pēc vecāku nespējas komunicēt nevis neaudzināta bērna.

esmu laikam staavoklinjaa. :-D:-D:-D

eksotika
man šķiet 100%, ka tas dēļ mazā ienākšanas ģimenē. meģini sakontaktēties ar kādu PEP mammu:-)

Pareiz, biju par pep mammām aizmirsusi.

Es, savukārt, galīgi neatbalstu to "bērna atdarināšanu". Jā, man arī dažreiz nervi netur, bet es neuzdrošinos norādīt bērnam, ka viņš muļķīgi uzvedas. Man tas kaut kā... nešķiet pareizi. Ja sāk ārdīties publiskā vietā un nesanāk neko sarunāt, uzreiz nesu prom un tuvākajā klusā vietiņā aprunājamies.
Kā arī balsi nepaaugstinu un kliegt arī nekliedzu, manuprāt, tā galīgi nav pieauguša cilvēka privilēģija.

Parasti bērnu niķi ir vai nu noguruma/izsalkuma radīti vai emocionāla izlādēšanās stresa dēļ. Otra bērniņa ienākšana ģimenē ir ļoti liels stress pirmdzimtajam, protams, ka tas ir jāizrāda. Varbūt jāmēģina noorganizēt kāds izbrauciens ar vecāko, lai viņa justu, ka visa uzmanība ir viņai. Un, protams, jārunā ar vīrieti!!!