Jā, jūs te par pamācīšanu! Tad gribu jums, meitenes, uzjautāt - ko jūs darītu, ja ūz jūsu brāļa/māsas bērnu nemitīgi bļautu pašas mamma, kā cietuma uzraugs? Visu laiku, kā tikko abi satiekas, tā aiziet, dari to, dari šito, to drīkst, to nedrīkst, kādā valodā tev vēl skaidrot, tu darīsi tikai to, ko es tev likšu, es visu tikai priekš tevis daru utt. utjp. Viss vienmēr tiek pasniegts komandējošā, paceltā balsī ar dziļu, dziļu neapmierinātības noti... Bērnam (3,5 gadi) kaut kas labs tiek pateikts tikai tad, kad mamma dzird, kā es ar savu bērnu runāju. Tad nu kārtējo reizi šito murgu dzirdot, uzjautāju mammai, cik ilgi viņa vēl taisās šitā presēt savu bērnu un bļaut virsū par pilnīgi visu, ko bērns dara... Tad, protams, pašlo, pojehalo, uzreiz jautājums pretī, vai man neesot vienalga, kā kāds audzina svešu bērnu... Teicu, ka nav vienalga, jo bērns man nav svešs un ir arī mana ģimene, krustmeita. Ko jūs teiktu tādā situācijā un kā jūs domājat, vai izdarīju pareizi, ka aizrādīju? Jautāju tīri diskusijas pēc. Saprotu, ka bērnam savi vecāki un savas audzināšanas metodes, bet nu tās metodes dažbrīd nelien nekādos rāmjos:-/