Bēbīšu un māmiņu BEZTĒMA

Paldies velreiz. Es atradu kaut kadu specialo pilngraudu mannu sikajiem no 6 menesiem, kur nekas vairak ka ta manna un vitamins b nav klat. Bus Jamegina. Paldies sunscreen par visam bildem, bet man seit ta izvele ierobezota man par griku putram tikai sapnot

Žizele, neizklausās ticami, tu taču nedzīvo kādos džungļos vai tuksnesī, kur nekā nav :D
Raksts, protams, aizkustinošs, bet bērnam ir arī tēvs, kurš viņu var auklēt/izklaidēt/pieskatīt, lai mamma var ieiet nesteidzīgā dušā vai aizbraukt uz pedikīru vai vispār pabūt pāris minūtes vai stundas viena. Rakstā aprakstītā sevis nolikšana malā uz nez cik gadiem man nav pieņemama, bet tas nenozīmē, ka nemīlu savu bērniņu.

It ka pec logikas dzivoju pilseta, bet pec iespejam izskatas toch tuksnesi. Plaukti pilni ar tam kimiju putram, bet es gribu parastus gradaugus, Kas veseliga Celia pielagoti bebju vajadzibam

sunscreen
Protams, ka bērnam ir tēvs un kā redzams, tad daudzām ir arī palīgi - omītes, vīramammas utt.. bet visbiežāk bērnam ir vajadzīga mamma.. un nevajag jau ieslīgt galējībās un sēdēt tikai mājās ar ataugušiem matiem un nekoptiem nagiem/uzacīm.. vienkārši daudzām mammām nepietiek ar tām dažām h nedēļā kuras viņas var izrauties no mājas, tāpat tas nogurums mācas virsū un dusmas ātrāk parādās... vienkārši šādos brīžos jāatceras, ka tas viss ir tikai uz laiku...

Ja godīgi, tad man arī mazliet aizmiglojās acis lasot to rakstu.. Un uzvedinaja mani uz pārdomām!
Man liekas, ka tas ir pasaules lielākais brīnums, kā no mazas sēkliņas sievietes puncī attīstās bērniņš un viņam piedzimstot mēs uzņemamies lielu atbildību visas dzīves garumā un mūsu pašu rokās ir par viņu rūpēties un izaudzinat par krietnu cilvēku.
Jā, ir tikai loģiski un normāli, ka arī tētis iesaistās bērniņa aprūpē un audzināšanā (domajot par to, ka bērniņam ir abi vecāki), jo tā ir abu vecāki atbildība un rūpes un pāri visam - mīlestība.
Tādēļ, manuprāt, sievietei nevajag sevi "nolikt malā", nu tā pilnīgi un pavisam - tētis taču var parūpēties un dzīvoties kopā ar mazo, kamēr mamma sevi sakopj vai vienkārši nesteidzīgi pāēd ārpus mājas, nesteidzīgi ieiet dušā, utt..
Lai gan mazais šā vai tā lielāko laiku pavada kopā ar mammu un mamai ir jāsaņem sevi rokās un jāvelta sava mīlestba bērniņam un ir tik labi, ka tas nav ar kaut kādu piespiešanos vai lielu nogurumu piedevā..
Lai cik tas banāli neizklausītos mamma ar bērnu ir saistīta ar kādu neredzamu saikni, nu vismaz man - lai ari esmu kaut kur ātpus mājas, tāpat nevaru 100% atslēgties no domām par bērnu un tas, manuprāt, ir tikai normāli.
Tāpat normāli būtu, ja sieviete ar vīrieti varētu kaut kur kopā atpūsties! Manā gadījumā gan tas būtu kaut kur iziešana, atpūta, vakariņas, bet, piemēram, ceļojumā es laikam nemaz negribētu braukt bez mazās - jo mēs tacu neesam vairs tikai divi, mēs esam ģimene! Un tas arī ir mainījies - ka mēs nekad vairs nebūsim divi, jā brīvdienās nevar gulēt cik ilgi gribās, laiks ir jāsaplāno pēc mazā režīma un noskanojuma, bet nu - tā ir ģimene.
Un viss cita kļūst mazāk svarīgs, jo mīlestība pret bērnu ir pāri visam.
Nevar aizmirst par sevi ka sievieti un, ja godīgi, nesaprotu sievietes, kuras staigā nevīžīgas un netīriem matiem - nu var taču tētis atrast laiku, lai pabūtu kopa ar mazo un sieviete nodoties sievietes priekiem!
Ai nu,,, man kaut kāds domajamais uznāca.
Katrā ziņā varu teikt, ka mūsu gimenē dzīve ir ieguvusi citu jēgu un mīlestība citu plašumu, kopš mēs vairs neesam divi vien, bet mums ir uzticēta mūsu meita! Un tā ir liela dāvana:-)

Ja tā pafilozofējot, tad negribas piekrist teicienam - ko tad gaidījāt, kad plānojāt bērnu? Man arī bieži pietrūkst tās stundas sev, vienkārši grāmatu lasot vai vannā kaifojot! Kļūstot par mammu, tas nenozīmē ka man jāzaudē sevi kā personību, kā sievieti, bet diemžēl realitāte ir savādāka! Visi jau gudri var spriest, ka dažas mammas tikai "sūdzas", ka ir grūti, bet bieži vien nav pat iedomājušās, ka visi mazuļi nav vienādi un citreiz ir tiešām nereāli grūti. Man ar draudzeni mazuļi ir ar divu mēnešu starpību, viņai meitenīte - neraud praktiski nekad, ir mamma - ir labi, nav mammas - ir labi ar citiem cilvēkiem, ir ēst labi, nav ēst - var ciesties un neraud, karoč - mierīgs, vienmēr smaidīgs mazulis, kur noliksi tur spēlēsies, ieliks gulēt ratos - gulēs cik ilgi vajag, mamma var atstāt mazuli un pati iet tur kur vēlas... Mans mazais ir ļoti emocionāls, ātri aizsvilstas, grib uz rokām, ļoti šķiro cilvēkus, atstāt nevar nevienam, vajag mammu. Esmu ar mazo no 8.00 rītā līdz 20.00 vakarā viena pati, tad tētis ieliek vannā, paspēlējas un 21.00 ejam gulēt. Man ir paveicies, jo noguļ arī no tiem deviņiem vakarā līdz 7 no rīta, bet vakarā jau esmu tik ļoti izpumpējusies, ka ne grāmatu palasīt, ne TV, citreiz pat nevaru sagaidīt draugu gultā, kamēr viņš iztīra zobus es jau atrubos... Tapēc paldies viņam, ka sestdienās izskrienu uz manikīru vai pie friziera, vai kamēr ar mazo staigāju ir iespēja vannā pagulēt! :-D

Nu jā, ja mazais ir nemierīgs, tad, protams, viss nav tik vienkārši..
Ne jau par velti ir sievietes, kurā ir pēcdzemdību depresijas..
Man tikko vīrs bija prom uz 10 dienām un es arī besījos un pukstēju, bet tās dusmas bija uz to situāciju, ne bērnu, jo viņa jau nav ne pie kā vainīga... Bērns tikai grib rūpes, mīlestību un drošības sajūtu.
Tāpat kā cilvēki ir ar dažādiem garastāvokļiem, raksturiem - tā pat arī bērni.

Bet es nedomāju, ka sievietei sevi galīgi jānoliek malā, ir jābūt arī laikam sev. Kaut vai,lai sakoptos.

Taču te jau sākas par to, ka vairs nav brīvības sajūtas - un nebūs arī, jo to nevar gribēt ar bērnu, ja vien kādam neatstāj ar dienām.

Es arī bieži domāju brīvdienās, kad varēšu gulēt kā agrāk ilgi no rītiem un netraucēti - nu visticamāk, ka tuvākos piecus gadus kā minimums tā nebūs, ja ne visus 10.

Manam bērnam jau 1,3, bet nakts, kad gulējusi esmu 8 stundas no vietas ir uz vienas rokas pirkstiem saskaistāmas, tagad jau liekas, ka tas nebeigsies nekad, nu neko, pie visa pierod, ir labākas un ir sliktākas naktis, kad tiešām gribas nošauties.

Ja godīgi, tad biju domājusi, ka bērns celsies agri no rīta augša ap 7-8, nevis naktis negulēs, bet ir otrādi guļ no rītiem ilgi un neguļ naktis. Pa dienu maz guļ, vakaros gulēt normāli nedabū. Gan paaugsies, gan būs savādāk.

Un pat atstājot bērnu kādam nebūs pilnībā brīvības sajūta, jo jāņem jau kaut kad atpakaļ būs un jāaudzina pašai vien tālāk. :D

Bērns tā ir ļoti liela atbildība.

Dzemdību depresijai ar to nav nekāda sakara, manuprāt. Bet nu tajā rakstā ir drusku pārspīlēti, tāda sajūta, ka māte tiešām staigā noplukusi un neēdusi. Nu nav tas normāli, to var mainīt.

Liliii, vai tā varētu būt, ka mazais sāka labāk ēst putras un biezeņus pēc tam, kad sāka vertikalizēties, kā gudri saka? Vai kaut kas cits mainījās, kad viņš tev sāka ēst labāk piebarojumu?

sunscreen - iespējams, ka arī ēd labāk, kad vertikalizējas, bet man jau sēdēt sāka jau 7 mēnešos, ēst normāli ap 9, tad tiešām jau to varēja saukt par ēšanu, nevis kaut kā pagaršošanu.

Es nezinu, kas ietekmē, es to uzskatu par gatavības pakāpi, jo ne velti ir arī Bērna vadītā ēšana, kas ir par to, ka bērnu sāk piebarot tikai tad, kad viņš sāk sēdēt, kaut vai 10 mēnešos.

Kā arī saka, ka bērns pats zina, ko vēlas, cik daudz un kad gatavs.

bet tieši vienu pieturas punktu, kas mainījās nevaru nosaukt, it kā nekas diži nemainījās. Vienkārši sāka ēst normālāk, labāk.

Es domāju, ka rakstā vienkārši ir paspilgtinātas krāsas, bet pa lielam - tāda jau ir tā ikdiena... un runa jau nav par elementāru sakopšanos, bet kā Liliii pareizi teica - brīvības sajūtu.. tā atbildība ir tik liela..

Un dzīvē gadās visādi.. piemēram, tagad man mājās ir tā, ka vienīgā spēju par visu parūpēties, jo draugs pēc operācijas nedrīkst kustināt un locīt kāju.. līdz ar to, pieskatīt mazo arī īsti nevar, pats pārvietojas ar kruķiem.. un man nav neviena cita palīga.. viss ir tikai uz mani.. protams, ka tas dod pa nerviem.. bet arī šajā situācijā meklēju risinājumus, lai tiktu pie frizieres, manikīres utt..protams, ka pamatā esmu sieviete, bet neaizmirstu, ka man mājās ir mazs bosiks, kurš dikti priecājas mani redzot, no rīta dod lielas bučas un smīdina mani ikdienas (l) un patreiz viņš man ir vissvarīgākais..

Kad biju stavokli, es tiesi baidijos par to, ka zaudesu savu brivibas sajutu, ka nevaresu izguleties utt. Nu gala rezulatat, kad piedzima bernins, es , skiet, pat esmu atradusi dalju sevis. Man pat nav vajadziga si bezgaliga bezrupibas sajutu salidzinajuma ar to,'kada bija agrak. Nav man vajadzibas skriet pa visu pasauli un darit sazin ko. Esmu laimiga,'ka man blakus ir virs un berns, un mes normali dzivojam. Daudzam vispar it neka no taa visa nav. Man mazule ari prasa loti daudz uzmanibas, bet tik, lai kaut vai uzkrasotos,'ieietu dusha un paestu-tik daudz laika man ir. Un, jaa man virs strada loti garas stundas un bernu nenak neviens cits pieskatit, ko ari neprasu. Man mans laiks ir,'kamer maza gulj pecpusdiena majas.
Jaa, man vajag laiku sev, bet ne taa, lai kkur vazatos ar draudzenem pa kafenem, pedikiri, manikiri utt. Daudz ko var majas izdarit pati un daudz ko es vel paspesu izdarit...8-)

Es nekad dzīvē nebiju iedomājusies, ka tik ļoti daudz laika prasīs mazā (nav žēlošanās, bet dalos sajūtās), jo vienmēr satiekot draugu/radu mazos, uz mazu laiciņu, nelikās, ka uzmanības pievēršana prasa tik dauudz pacietības un, ka neatliek ne 5 min sev!
Bet tā jau ir, ies laiks un viss šis tā pietrūks :) un kad bēbe smaida, sirds kūst!!!(l)(l)

Es varu roku likt uz sirds un teikt, ka domaju, ka bus trakaak.
Jaa, ir dienas, kad liekas, ka deguns pa zemi velkas, bet taa nav katru dienu..
Trakakiw bija pirmie tris menesi, jo berns majas paguleja pa dienu max 20 min. Bet tagad jau ir krietni labak.

Ta nu esam majas no BKUS, tomer ir piena alergija, plusa el menesi lika attureties no baltajiem miltiem un olam. Nezinu ko lai tagad vispar dod(t):-Dbet labi, ka vispar esam majas un mazajam jau ir daudz labak. Mazais tik laimigs bija, skraidija pa visiem sturiem un atluza h atrak neka parasti.
Runajot par laiku sev, sakuma bij gruti, bet nu es atrodu laiku sev, uz kafejnicam gan neeju, bet visam sanak laika. Vienigi man liekas, ka ar viru attiecibas pasliktinajusas. Itka jau ne, bet ta iekseji jutu, ka ir savadak....(t)

Trīne1
ja ēd tikai gatavos biezeņus.. tad uztaisi pati biezeni un pieliec nedaudz biezeni no burciņas.. bieži vien burciņu biezeņiem ir intensīvāka garša

paldies par padomu, bet tas jau ir darīts, ar pirmo bērnu tādu problēmu nebija.

no cik gadiem savu bērnu sākāt likt dārziņā? manai tagad ir 8 mēneši, radināšu drīz pa reizītei nedēļa dārziņā. :)

Trīne1 - dārziņā sāks iet septembrī, mazajam būs precīzi 1 ar pusi gadiņš