Bēbīšu un māmiņu BEZTĒMA

Es zinu vairākus gadījumus, kad bērni vecākus sauc vārdā - bet vienmēr tas ir bijis vienkārši kaut kāds posms, kas pāriet:-)

Tas, ko es gribu iemācīt savai meitai, ļai viņa savus krustvecākus ta arī sauc - krusttēvs, krustmāte. Tas man liekas ta forši, īpaši un pieļauju, ka pastiprina to saikni, attiecības...

Gita,
Mūsējai vislabāk sanāk agiii un kikii:-P nu kaut kas tamlīdzīgs - no mūsu mutē tas skan tā:-D

Es gribu, lai mana meita jau no mazotnes sauc manus draugus vārdā, nekādi onkuļi un tantes. Pati arī vienmēr visus vecāku draugus esmu saukusi tikai vārdos.

Nu jā, uzrunāt par onkuli vai tanti man arī liekas jocīgi...
Lai gan atceros, ka es ar brāli un māsu, kad bijām mazi, nemācēdami izrunāt, tēta māsu saucām par Ritatā (Ritas tante):-D

Draugus protams vārdos, loģiski. Kas ta' tie par onkuļiem un tantēm.

Mani ar meitas sauc vārdā, protams, reizēm sauc arī par mammu, kā viņām uznāk. Tēti arī mēdz vārdā saukt, bet biežāk, tomēr, tētis skan. Sākumā bij jocīgi, man pat nepatika, bet tagad pat ir patīkami, ka bērni zina arī manu vārdu. Zinu gadījumu, draudzene atāstīja, ka tikai sākot skolas gaitas īsti uzzināja, kādi ir vecāku vārdi. Bet, varbūt, tas tāpēc, ka viņa jaunākā daudzbērnu ģimenē, visi mājās tik runā, "mamma", "tētis", vecāki jau arī viens otru tā uzrunāja.

Mans vīrs savu mammu, tēti, vecmammu un jau aizgājušo vectēvu, kopš bērnības sauca vārdā, precīzāk, vārdu saīsinājumos. Man tas patiesi šķita dīvaini. Un, nē, vecāki neuztver tāpēc manu vīru līdzvērtīgi t.i. kā čomus/ draugus.
Ir forši, protams, dzirdēt, ka mans bērns ir sajūsmā par mau vārdu un, man par brīnumu, prot to izrunāt. Tomēr nekad nebiju domājusi, ka tiekot dēvēta smalkas balstiņas pavadībā par mammu, tas spēs manu sirdi tik ļoti sasildīt :)

Mums bija tikko nopietna saruna ar meitu :D

Es: "Meitiņ, Tu vēlies sev māsiņu?"
Meita (domīgi):" Aha! Okeij.."
Es: "Tu vēlies sev brālīti?"
Meita: " NĪĪĪIIII, NĒ, NĒ, NĒEEEEEEE!"

Jautājumu nav :D

meitenes, padalieties - kad jūs izstāstījāt darba devējam, ka esat stāvoklī un kāda bija reakcija, attieksme? Pēc tam attieksme mainījās uz labo/slikto pusi?

Soho, bez nekādas ņemšanās pateicu un miers. Attieksmes no tā nemainījās. :)
Tu no kaut kā baidies?

Soho - darba devējam pateicu kādā 15.nedēļā, jo tuviniekiem arī tika tikai paziņots pēc 12.nedēļas.

Pateicu, ka jāaprunājas un tad izstāstīju, pati biju satraukusies, bet priekšnieks ļoti priecājās. pat izmaksāja oficiālas prēmijas, lai paceltu pabalstus.

Vēlāk arī kolēģi bija priecīgi, bet man vispār ir super priekšnieks un kolēģi, tāpēc zināju, ka viss būs labi.

Jā es baidos tieši no attieksmes, kad pateikšu, jo vadībai nāksies mainīt manu darba laiku, jo šobrīd strādāju 24h un nevēlos to vairs darīt, jo ir grūti, asinsspiediens ir pārāk augsts un es nevēlos riskēt. Zinu, ka darba devēju tas nemaz neiepriecinās, jo būs jāmeklē vietā darbinieks un es esmu tikai 10 nedēļā un nezinu vai vajadzētu jau tik ātri teikt..

khkh, cik nedēļās aptuveni, tu pateici|?

man arī priekšniece ir ļoti laba, attieksme vienmēr bijusi tā labāka, taču zinu, ka viņai nepatīk tādi sarežģījumi, ka pēkšņi ir jāmeklē cits cilvēks un jāmaina man grafiks, zinu, ka centīsies mani pierunāt, teiks ka man taču nav tik grūti utt..

un vēl viņa šodien pateica, ka izmaksās par pagājušā gada neizņemtajiem atvaļinājumiem naudas, taču es apzināti negāju atvaļinājuma, jo zināju, ka gribēšu to izmantot pirms dekrēta, tā kā ja nevēlos zaudēt to atvaļinājuma mēnesi, būs jāpasaka, jo savādāk tiks izmaksāta nauda un viss..

Soho darba devējam pateicu ātrāk kā vecākiem, jo sakarā ar darba novērtēšanu bija jautājums par nākotnes plāniem.. un melot man nepavisam negribējās.
attieksme ļoti pozitīva, lai gan redzu, ka nepatīk fakts, ka man ik pa laikam jādodas pie ārsta (t) :D
tāpat laicīgi pateicu, ka pirms dekrēta arī vēlēšos izmantot atvaļinājumu.
jā, un neielaidies sarunās, ja sākas tevis minētā pierunāšana- tikai tu zini, kas tavā situācijā ir grūti un kas- nē.

Soho - es pateicu kādā 12 nedēļā priekšniecei - ar ilgi domāju kā un ko, jo zināju, ka viņ neatbalstīs un tā arī bija. Pateiu aci pret aci, divata vien. Pirmā reakcija bija kā bija, bet pēc tam jau aprada ar domu un priecājās līdz ar mani. Arī meklēja jauno darbinieku - nu jau bebim 2 mēn un nekas nav atrasts :) (kur ir tie darba meklētāji???!! bet tas cits temats)
Mans ieteikums pateikt aci pret aci, vēlams vakarpusē, lai var iet mājās pēc tam, nevis visu dienu sēdēt kopā. Un uzrez saki par atviļinājumu - varbūt būs jārunā vēlāk arī ar grāmatvedību par šo jautājumu. Uzreiz izrēķini, kad Tev būs pēdējā diena, lai priekšniece zin ar kādu laiku vēl rēķināties. Nu un protams izdomā kādu jaunu grafiku Tu vari pavilkt - un pamato to ar visām veselības kaitēm, kas tev ir.

Soho - nu tavā situācijā darbā teiktu jau tagad, jo ja tev kādas problēmas, tad ir jāmaina grafiki, nav ko sevi mocīt, ja tev pēc likuma pienākas vieglāks režīms.

bet galvenais nesatraucies - nedomā, ka jāmeklē darbinieks vai priekšniecību, vispār tagad domā par sevi un mazo dzīvībiņu (l)

Es arī ļoti satraucos pirms pateikt priekšniecībai.. Bet tā kā es jau daudzus gadus strādāju labi viņu firma tad attieksme bija pozitīva un apsveica un nekas nemainījās attieksmes ziņā par laimi :-) Es pateicu 16 nedēļā... Un arī tad domāju vai vajadzēja tik agri teikt... It kā visi riski lielākie jau garām bet vienalga bail bija teikt tikai tādā ziņā kamvai nav par agru....
Tā ka novēlu veiksmi un droši paziņo! ;-)

Man bija situācija identiska Lilii! :D Viņa uzrakstīja tā, it kā atstāstītu manu pieredzi.

Meitenes, kam pietrūka pieniņa - jūs kā piebarojāt?
Vakar bebis izēdaabas krūtis, tad 60 ml maissījuma un tad pēc 30min bija augšā lai vel pazīstu krūti un likās gulēt.
Kā jūs darijāt?