Bēbīšu un māmiņu BEZTĒMA

Robīte

Tas nebija domāts, ka visu laiku diktēju un šis klusējot klausa. Mēs esam bijuši pie fiz.terapeita, pirms mazā - lekcijās un mājās ir literatūra par bērnu kopšanu/attīstību. Kā arī mēs runājam. Pagaidām viedokļi sakrīt, vai varbūt viņam nav tik spēcīgs viedoklis vai viņš nezin par bērniem tik daudz, līdz ar to uztver pilnīgi normāli lietas, kuras saku es. Ir dzirdēts, ka vīrietis uz savu galvu dod nez ko ēst (neveselīgu, vecumam nepiemērotu) utml, manējais vienmēr man prasa pirms dot kādu JAUNU produktu. Tas viņam ir pašsaprotami, tā viņš dara, jo zin, ka es esmu vairāk informēta. Tāpat ar attīstību - ir zināmi bērna vertikalizācijas posmi, kuri ir pieņemti par pašsaprotamiem un steidzināt neko netaisās. Pie tam interesanti vērot, ka šīs lietas ļoti precīzi nodod saviem vecākiem kā bērnkopšanas noteikumus :)

nu uz ēdienu , pagaršošanu mums nav īpašu noteikumu , saprāta robežās meita visu var nogaršot no mūsu šķīvja ... reiz bija runa par ceptu olu, es teicu, ka būs pumpas arī no maza gabaliņa, vīrs,ka nē ... rezultātā man bija taisnība ... vairs nedod tādas lietas ...

Es ar šoreiz neko sliktu nebiju domājusi, tie vārdi vnk raisīja manī diskusiju :d

Mans vīrs pirmajos mēnešos pat rokās baidījās ņemt, jo bēbis galvu neturēja. Viņš tā arī pateica, ka viņam bail nodarīt pāri. Tad nu man nācās iestutēt viņam rokās, jo 1) es gribu atpūsties, 2) bēbim taču jājūt arī tētis. Kā arī vīrs nesaprata manus asaru plūdus par to, ka bēbis neēd krūti tik labi/ilgi, lai būtu paēdis. Gribēja pāriet uz maisījumu, lai tikai bēbis paēdis un nav badā, krūts vai pudele - viņam vienalga, nesaprata manu vēlmi cīnīties par krūtsbarošanu.
Mantas, drēbes, ārsti, aktivitātes, ēdināšana, gulētlikšana utt. - viss ir manā pārziņā. Būtībā strādājošs tētis savu sīko redz pāris stundas dienā - no 18 līdz 20.30.

Mani vairāk nepatīk, ka vīrs viņu tur groza un mētā, bet nu tā viņi jautrojas, dēls smejas, tas nekas, ka mammai stūrī mati sirmo :D

Man apmēram tāpat kā lexxie.

Kā arī es draugam esmu aizrādījusi par turēšanu un celšanu vai apiešanos, bet nu viņš to uztver normāli, jo mazāk visu zina. Tagad jau kādu laiku mums tas nav aktuāli, tāpēc man galvenais, lai vispār kaut ko dara ar bērnu. Bet viedokļi arī uz ēšanu mums sakrīt.

Mani vairāk nepatīk, ka vīrs viņu tur groza un mētā, bet nu tā viņi jautrojas, dēls smejas, tas nekas, ka mammai stūrī mati sirmo

Man arī tā ir :D

es atkal dodu vīram lai mētā , man nav spēka un man baigi nepatīk, ka rokas kačājas ...

es nesaprotu ko es daru nepareizi , man puika kategoriski negrib uz punča dzīvoties, retu reizi sanāk viņu noturēt, viņš esot uz vēdera momentāli apveļas apkārt, ja nelaižu velties , sāk bļaut pa visu māju, tāds skats ka viņš man nerāpos. bet tai paša laikā kad ir uz vēdera rotē kā zirneklis, bet uz priekšu nejiet, celišos ari nešūpojas.

Mēs arī neļaujam meitiņai pārāk aizraudāties, jo pa lielam tik mazam bērnam (3 mēn.), manuprāt, nav tādu kašķu bez pamata. Viņa grib vai nu ēst vai, lai panēsā, vai grib "parunāties", gulēt un tad nu man šķiet, ka tas ir mūsu kā vecāku pienākums bērniņam palīdzēt, nevis viņu ignorēt. Neticu, ka tādā vecumā bēbītis saprot, ka rīkojas kaut kā "nepareizi" raudot un to turpmāk nedarīs.
Par gulētiešanu - viņa iet čučēt ap 1-2 naktī un nevienu nakti kopš dzimšanas nav gulējusi savā gultā, jo viņai patīk aizmigt, kamēr ar viņu aprunājas, paglauda rociņu, galviņu. Neredzu nekādu problēmu šajā situācijā un nezinu, kur man galva būtu jāiever, lai speciāli brēcinātu savu bērnu, lai tikai būtu "pareizi" un viņa gulētu atsevišķi. Visi esam izgulējušies, jo gulta milzīga, turklāt man pašai patīk, ka redzu, ko viņa dara, vai nevajag siltāk sasegt u.tml.

Mēs mazā pirmajās nedēļās bijām uz handlingu, kur kā akmenī iekala abiem pareizu celšanu pavisam maziņam un ieteikumus vēlākam posmam. Tā kā tur viss easy un jā, mētāt mētā, bet saprāta robežās un tūliņ jau viengadniekam viss ir ok.
Laikam jau man easy, no bērna nebaidās (bija pirmais, kas saģērba turpat dzemdību zālē), pavada laiku un darbojas, un palaiž mani vienu, kur vajag. Tai pat laikā lieki neeksperimentē ar viņu un, ja nav pārliecināts, vnk prasa :D
Problemātiskāk bija, kad mazais neņēma pudeli (ar atslaukto pienu), bet arī tad kaut kā menedžēja iebarot!

mans vīrs arī nebaidījās ņemties ar meitu , turēja mazu uz vēdera un spējējās viņam vēders bija lielāks nekā man pēc dzemdībām :D :D

Bijām uz gada pārbaudi, cik sapratu no ārstes, tad arī bija masaliņu pote, un vēl pret kaut kādām pumpu slimībām, neatceros nosaukumus. Mazā poti pat nepamanīja un kā iepriekšējās reizēs - nekādas reakcijas arī pēc tam. Māsiņa superīga, tik labi novērš uzmanību, ka mazā nereaģēja ne uz vienām potēm.

Bebe sver 11 kg un 83cm.

Happy, manai arī kkad uz 2 mēn. bija - divas izteiktas asins stīdziņas kakā. It kā neko TĀDU nebiju ēdusi. Gaidīju nākamo kaku, vēroju bērnu, lieki teikt - i bērns bija omulīgs, i nākamajā kakā nekas nebija, tā kā skaties, vēro, necel paniku!

Par vīriem un bērnu lietām. Vīrs klausa visam, ko es saku, jo es vairāk lasu, runāju ar fizioterapeitu un tā. Vienreiz pieķēru, ka viņš paņēma mazo aiz padusēm un tā kā staidzināja, pieteicu, ka tā darīt nedrīkst, izskaidroju kā vajag, parādīju, pavingrinājāmies pareizi celt saur velšanu un tā. Viņš jau ne aiz ļauna prāta, bet redzot ka māsai ar puisīti tā dara visi i pati māsa, i tētis, i opis, i citas māsas- ceļot aiz padusēm, staidzinot, sēdinot (puisītis 3 nedēļas vecāks). A puisītis nabadziņš, ne uz sāniņa neveļas, neko, paņēmu šo rokās - tīģerītī, a viņš rociņas nevar izstiept ne lejā, ne uz priekšu, tur aiz muguras kā spārniņus. Es tā kā regulāri cenšos tai vīramāsai viegli pateikt, ka derētu masāžas, taču skaidri redzams, ka tas ir tonuss plecos un kamēr nebūs vaļā, nekas tur nenotiks, puisītis pats tāds ļoti raudulīgs, a viņa nē, redz neviens šķibs nav izaudzis! Un tad viņi visi pa kārtai krata to puisīti, es, kad atnāku ciemos, pilnīgi ar šausmām skatos, jo neraud viņs tad, praktiski, kad viņu krata un cilā aiz padusēm. Manējo arī jau gribēja iesaistīt "ģimenes aktivitātēs". Es teicu, ka nē, tā nevar darīt, lūdzu, ņemt šitā, turēt horizontāli, nesēdināt sev uz ceļa un tā. Uz mani paskatījās un teica, ka bērnam jāvingro, šitā redz ir vingrošana, nu es nesāku Ziemassvētkos kašķi celt par vingrošanu, bet nu fāk! Pāķi, goda vārds! :D

Viss, izteicu savu sāpi! :D

vienmēr ceļu meitu aiz padusēm ... i velās , i rāpoja un jau staigā .... tas tā, janu kāda lasa un domā, ka tas ir pasaules gals ....

Par vīriem runājot, vīram nekas cits neatlika kā jau no pirmās minūtes ņemt bērnu rokās, mainīt pamperu un pārģērbt, jo es to nevarēju un viņam nav bail paņemt bērnu. Pirms dzemdībām biju uz handlinga kursiem un tur arī parādīja kā ņemt bērnu, u.t.t., tāpat gribu tagad aizvest mazo un parādīt fizioterapeitam, lai paskatās, jo ir radušies jautājumi.
Un vīrs nedara neko tādu, lai man nāktos kaut ko aizrādīt bērna kopšanas jautājumā.

Wee, celt aiz padusēm un cilāt augšā lejā, augšā lejā un tā caurām dienām, jo tikai tad, redz, viņš neraudot, nē, nav viens un tas pats, un varbūt es arī esmu kļuvusi par cāļa mammu, bet man tas nešķiet gluži ok! :D

Es vislaik domāju, kā var pateikt, kad ir tas tonuss-šmonuss?

nu mana neraud opiņā , vienmēr kad ņemu opā ņemu zem padusēm, ar velšanu nodarbojos baigi maz , uz vēdera arī praktiski neliku , viņai nepatika, vienmēr raudāja .... , jā un arī cilāju augšā lejā , visādi ... laikam, jau esi , bet galvenais būt harmonijā ar sevi .... :)
kā jau te esmu teikusi, neesmu lasījusi negrāmats , ne piekoju kaut kādu handlingu ( man vispār tas svešvārds nepatīk ) ... , bet tā ir mana izvēle ...
atceros, kā kakje teica, ka viņai fizioterapeits (? ) teica, ka bērns ar tādu tonusu nerāpos , a bēbis jau kādu laiku rāpoja :D :D

Paldies visām par padomu,tiešām nesteigšos mainīt putru. Kā jau teicu pa dienu bērns ir eņģelis,tikko atnācām no pastaigas, tagad pati kko čubinās, smaida un pat knupi neprasa (pray)