To, lai padzīvojas manī, es domāju ar to, ka es mēģinu tādā veidā sevi paglābt no tām bailēm, no neziņas kā būs. Protams, ka vieglāk, ja viss ir galā un Tu vari uzelpot un sākt atkal dzīvi no jauna, citā statusā - māmiņa, sieviete, kas dāvājusi dzīvību jaunai radībai.
Vienīgās neērtības, kas man šobrīd ir - spiež nenormāli kreiso sānu, kur ribas, kuņģa dedzināšana un labās kājas pietūkšana. Pārējais mani apmierina, pagaidām. Kaut gan draugs saka, ka esmu ļoti nepacietīga, ka daudz čīkstu, a ko man citu darīt? Ja paturētu sevī, vispār paliktu neciešama.