Šodien tēta māsa stāstīja par savām dzemdībām pirms 8 mēnešiem. Visu sīkumos izstāstīja, un pat atļāvās man teikt, cik sāpes ir nežēlīgas un neciešamas, bet nekādā gadījumā neieteica man ņemt kaut kādas atsāpinošās potes, jo uzskata, ka dabīgas dzemdības, tiešām, bez visādu medikamentu un skalpeļa iejaukšanās ir vis patiesākās, kuras būtu jāpiedzīvo katrai sievietei. Pastāstīja, kurš tieši moments tajā visā ir vis vis vissāpīgākais, bet es pati par sevi pabrīnījos, es nebaidos, vismaz pagaidām, es tieši otrādāk, gribu to momentu ātrāk piedzīvot. Laikam prātā jūku. :D
Vispār, pēc šodienas ciemošanās pie tantes, pēc mazās māsīciņas čubināšanas ir iestājusies tāda nostaļģija. Ka nu laiks ātrāk ietu uz priekšu, un pienāktu tas brīdis, kad es savu kunkulīti rokās turēšu. :)