Sveikas meitenes, man ir kāda sasāpējusi tēma, par ko vēlos parunāt un uzklausīt jūsu domas. Esmu 23 gadus jauna vientuļā māmiņa ar divus gadus vecu meitiņu. Mūsu stāsts ir kā no meksikāņu seriāliem.
Satiku puisi, iemīlējos, atdevu sevi visu. Nolēmām veidot ģimeni. Pieteicās bērniņš.
Puisis man nepateica, ka viņš ir atkarīgs. Biju kādā trešajā vai ceturtajā mēnesī, kad viņš nozaga no manas kartes naudu un nospēlēja,tai laika likās - tā ir tikai nauda, piedevu un teicu, ka tiksim galā. Tas turpinājās dienas un naktis, viņš nestrādāja, pārtika no tā ko nopelnīju es. Es tīrīju māju, gatavoju, aprūpēju viņu cik spēdama, pretī nesaņemot neko. Otra atkarība dators - ja nebija mājās, tad azartspēles, ja bija mājās tad man ejot gulēt viņš vēl sēdēja pie datora un grieza automātus tur.
Strādāju darba vietā līdz 8,5 mēnešiem, biju vienīgā apgādniece arī posmā, kad mazulītis jau teju teju nāca pasaulē, jo viņš izdomāja, ka darba vieta, kas viņam bija uzradusies viņam nav piemērota.
Mana meitiņa pasaulē nāca ar ķeizargrieziena palīdzību, viņš pie mums slimnīcā bija tikai lai pēc operācija ieraudzītu mazuli, un tad viņam bija citas darīšanas. Kamēr citām sievietēm vīri no slimnīcas atvēršanas līdz aizvēršanai atradās palātā, es biju viena! Visus draugus viņa dēļ biju pazaudējusi, jo viņam nepatika meitenes, kas bija manas draudzenes, viņas mani sabojāja... atgriezos mājās no slimnīcas, viņš atkal no mājas pazuda, jau pirmajā vakarā...es nezināju neko, neko kas man jādara, biju kā no laivas izmesta ...likās padarīšu sev galu, jo esmu mājās viena ar bērniņu, bet viņš spēļu zālē... Māja bija netīra, pa 2vām dienām ko nebiju pavadījusi mājās, izlietne bija noaugusi ar trauku kalniem...Es, biju iedomājusies, ka bērniņa gaidīšana būs svētki, ka mājās mani sagaidīs un palīdzēs... nekā tamlīdzīga!
Pirmajā naktī viņš uz bērniņu kliedza no dusmām - vai nu aiziesi Tu vai es! Es nespēju uz to skatīties, raudāju smagas asaras...cīnījos ar dēmoniem, kas iekšēji mani grauza! Manam bērniņam nebija ratu līdz 3 mēnešu vecumam, naudas it kā bija, bet pazuda spēļu zālē! Kad ieskaitīja pabalstus, viņš teica dalam uz pusēm, es par savu daļu nopirku ratus, drēbītes, visu mazulītim, kas man nebija, viņš it kā SAVU daļu nospēlēja. Aprūpē viņš nepalīdzēja, kad es bez spēkiem gandrīz ļimu uz zemes arī tad viņš izlikās to neredzam...viņam bija dators, azartspēles...
Viņš man pārmeta, ka vairs negribu viņu kā vīrieti, mums nav sexa...Bet man bija smagi, es sev nepatiku, man bija depresija, man negribējās NEKO, tikai mazās dēļ turējos. Tad pagadījās tāda situācija, ka viņš uz laiku aizbrauca un es būdama viena sapratu, ka nevēlos sev un bērnam šādu dzīvi. Mēs no viņa aizgājām! Meitiņai ir mans uzvārds, jo tēvs būdams viņš nepiecēlās lai aizietu ar mani uz dzimstrakstu nodaļu, tā teikt likteņa pirksts...
Un tagad pēc vairāk kā 1,5 gadiem viņš atkal ir atpakaļ, kad es visus viņa parādus esmu nomaksājusi, ko viņs aiz sevis atstāja maniem radiniekiem, atlikušajiem paziņām, kad es savu dzīvi esmu sakārtojusi un tikusi pāri visam. Viņš tagad man saka ka es esmu savtīga sieviete, ka man nav tiesību viņam aizliegt tikties ar bērnu! Ka viņš visu nožēlo. Ka viņam mazā ir vajadzīga!
Pasakiet man vai tiešām es esmu savtīgs cilvēks, ja uzskatu, ka manai meitai šāds cilvēks nav nepieciešams?