Kāds jums ir teicis, ka esat ļaunas?

Par to, ka esmu ļauna, dzirdēju no savas mātes. Pati tā nedomāju un no citiem arī dzirdējusi neesmu.

Es neesmu to dzirdējusi, jo es neesmu tāda.
Un es nekad nevarētu kādam nāvi novēlēt, ja nu vienīgi nāvi pret nāvi.

Domāju, ka dzīvē viss nāk atpakaļ. Gan labais, gan sliktais. Nevienam neesmu vēlējusi ļaunu, par nāvi vispār nerunājot. Kā ļauns cilvēks neesmu jutusies un arī no citiem neesmu, ko tādu par sevi dzirdējusi.

Man ir teiks, ka esmu briesmone, lkm tas pats vien skaitās?

Jā, es pēdējā laikā sevī jūtu lielu ļaunumu, naidu uz visu pasauli. Kkā dzīves laikā tāda esmu kļuvusi, agrāk tāda nebiju...

Jā, un diemžēl jāatzīst, ka pēdējā laikā jūtos tik tiešām ļauna.

Es vienīgi atceros no bērnības, kad man bija kādi nu 6-7 gadi, mani māsa ļoti apbižoja un iesita, tad gan es no dusmām un bēdām kliedzu, kaut viņa nomirtu. Bet uzskatu, ka šis gadījums nepadara mani par ļaunu. Tagad, kad esmu pieaugusi, vienīgais, ko nodomāju ir - kaut viņiem tas nāktu atpakaļ (tas vairāki ir par bezatbildīgiem un bezsirdīgiem cilvēkiem, kuri izmet savus dzīvniekus uz ielas).

Reizem cilveekiem ir tendence pateikt dusmaas kaut ko taadu-nepatiikamu...Es ieteiktu nekad to nedariit.Vispaar ,peec iespeejas mazaak noveeleet kaadam launu,meeginaat atriebties uttNoteikti tas naak atpakal un briizos,kad cilveeks ir vismazaak to gaidijis...Soreiz domaaju vecaakus,draugus,bijusos draugus utt.Noteikti ir jaamaak piedot-es nesaku ,ka tas ir viegli.Tas reizeem ir loti gruuti,bet peec pieredzes varu teikt-ir jaamaak "palaist valaa" ....Peec tam ir neizsakaami laba sajuuta.

pāris reizes esmu domās novēlējusi ko sliktu citiem cilvēkiem. viena no tām bija meitene, kura izjauca manas ļoti ilgās attiecības. protams, ne jau viņa bija tā lielā vaininiece, bet mēs paši, tad es to saprotu :) bet tieši viņas dēļ man šķiršanās sanāca negaidīta un ļoti drausmīga. toreiz es viņai novēlēju izjust tādas pašas sāpes kādreiz dzīvē.... bet manī bija ļoti liels naids un dusmas un aizvainojums! tādēļ es varu saprast, ka tā var sanākt lielās dusmās.

bet apzināti kādam sūtīt ļaunas domas vai kaut ko bojāt vai intrigot - nē, nav mans stils. es ticu, ka sliktais vienmēr atgriezīsies pie tevis atpakaļ vēl lielākā apjomā.

Nevienam nevēlu ļaunu, pat tiem, kas man čakarē dzīvi :D

Ir man teikts, ka esmu ļauna. Pamatu gan neredzu tam, bet nu man vienalga. Ļaunu nevienam nevēlu, parasti arī nedaru. Riebīgu varbūt reizēm, bet ne ļaunu. Un pat ja izdaru kaut ko riebīgu, tad tas cilvēks noteikti ir pirmais man kko izdarījis. Bet tas tāpat reti, jo parasti domāju, ka nav vērts man piepūlēties- tāpat viss tam cilvēkam atnāks atpakaļ.

Sarkastiska,asa-jā. Bet ne ļauna. Ļaunu nevienam nevēlu.

Reizém jūtos. Bet ticu, ka katrs savu reizi saņem atpakaļ, nu vismaz es dabūnu vienmér un zinu par ko arīdzan.

Man neviens nav teicis, ka esmu ļauna.
Man ir bijuši pāris gadījumi, kur cilvēki mani sāpinājuši, bet es viņiem neesmu novēlējusi ļaunu. Pieturos pie tā, ka viss nāk atpakaļ.

Es gan neticu,ka tas ''viss, gan labais, gan ļaunais nāk atpakaļ'' darbojas. grāk ticēju, tagad ticu tikai pati sev un pati savām izvēlēm.
Agrāk biju tas cilvēks,kas visiem palīdzēs, cik vien var, nekad neatteiks. Tagad sāku kļūtt ļauna, jo saku ''nē''.

Un esmu vēlējusi nāvi un to domāju pilnīgi nopietni. Viss, esmu ļauna.

Nemāku būt ļauna. Ir bijuši gadījumi, kad cilvēki izturējušies pret mani ļauni, bet es nekad neesmu nolaidusies līdz viņu līmenim. Pasmaidu par to, cik dažs labs ir nožēlojams un viss. Galvenais, ka mana sirdsapziņa ir tīra.

Agrāk, kad strādāju mazā veikaliņā, mani sauca par ļaunu tie, kuriem nedevu alkoholu uz parādu :D

Nee! Mani launums ka tads biede! Nekad nevienam neesmu novelejusi, navi, slimbas vai nelaimi. Lai cik dusmiga butu, lai ari kas butu noticis.
Jo es ticu, ka ista bridi un ista laika pateikts vards vai doma var piepildities. Un pec bumeranga principa atgriezties, jo nekas nekur nepazud.
Kadreiz nez no kurienes, iegajies bija dusmas teikt "Ka vins izputetu ara!" tagad ar draudzeni sakam "ka vins izsmirdetu ara!" un pasas smejamies. Parmainijam, lai nav tik launi.

Man ir teikuši, ka man ir ļauns acu skatiens. Nu pilnīgi tāds, ka cilvēkiem, kuri mani nepazīst, nepatīkami skatīties virsū, jo liekas, ka ar skatienu viņus gluži vai iznīcinu. Protams, kad iepazīst, tad saprot, ka tā nepavisam nav, bet jāpiekrīt, ka skatiens man tāds ir un neko tur padarīt nevaru.
Bet novēlēt cilvēkiem ko ļaunu - nekad! Ticu, ka viss, ko daram agri vai vēl nāk atpakaļ.

Ir gadījies dzirdēt, bet, man liekas, ka tas ir bez pamata. Nemēdzu cilvēkiem apzināti vēlēt ļaunu.

Esmu dzirdeejusi. Nav ko man uz varzjaciim kaapt, tad nebuushu ljauna. Ja man nodara apzinaati paari (nerunaaju par siikumiem, bet patieshaam nopietnaam lietaam), tad jaa, taas domas, kas tai briidii maisaas pa galvu, ir ljaunuma pilnas. Esmu arii cilveekam visaa nopietniibaa ieteikusi aiziet kaut kur un nomirt.