Mans stāsts ir sekojošs. Man ir 30 gadi un jau gadu esmu mājsaimniece. Vīrs strādāt nespiež, saka, lai daru, kā gribu un naudas mums pietiek. Man ir it kā brīnišķīga dzīve un es patiesībā novērtēju visu, kas man ir. Izgulēšanās no rītiem, laiks sev pagatavot veselīgas brokastis un izspiest apelsīnu sulu, eksperimenti virtuvē un kulināro prasmju izkopšana, treniņi sporta klubā, kursi pa vakariem, neierobežots laiks sev, skaitumkopšanai, kultūras dzīvei utt. Pirms tam es nostrādāju gandrīz 10 gadus tikpat kā bez atvaļinājumiem, tāpēc tagad jūtos pelnījusi šo laisko atpūtu un to patiešām izbaudu. Taču cik ilgi? Cik ilgi ar egoistiski dzīvot tikai sev, piepildot savas mazās vēlmītes? Man ir sajūta, ka mana dzīve ir niecīga, ka es neko neesmu sasniegusi un es baidos nodzīvot tukšu dzīvi. Taču es nevaru atrast sev mērķi, es nezinu, ko gribu. Es laiku pa laikam skatos darba sludinājumus, taču nekas mani tā līdz galam neaizrauj un doma, ka man jāiet uz jaunu vietu, kur jāsāk viss no nulles un jāpierāda sevi, man reāli attur to darīt. Bija ideja par savu biznesu, bet arī tam nevaru saņemties, trūkst uzņēmības, baidos izgāzties, kā arī negribas visu savu laiku veltīt darbam, kas protams notiek privātā uzņēmējdarbībā, vismaz pirmos gadus.
Kā atrast savu vietu dzīvē? Kā motivet sevi sākt strādāt, ja reāli materiāli nav spiediena?
41
