Esmu jau pieaugusi sieviete. Bērnībā tiku apsmieta, vecāku "komplimentu" nemīlēta utt. Nu nav svarīgi, kas tur tieši vainīgs. It kā pa dzīvi viss kārtībā līdz atkal nonāku situācijās, kādas piedzīvoju bērnībā. Respektīvi, vecāku klātbūtnē jūtos kā mazais bērns, jauniešu kas smejas tuvumā jūtos tā it kā smietos par mani, savā vecajā pilsētā jūtos kā neglītākā un resnākā meitene utt. Kā lai izaug no tā visa?! Ar prātu saprotu, ka viss kas man šobrīd traucē dzīvē ir manas pašapziņas trūkums.. Tā ir tik mākslīga. Pati par sevi jūtos nekāda. Tiekos un staigāju pa ielām tikai ar cilvēkiem, kuri ir skaisti, labi ģērbti utt. Par sevi pastāvēt īpaši nemāku, vienmēr citus likšu augstāk (ja ne dzīvē izrādot, tad zemapziņā noteikti). Es tik tiešām gribu no sirds iemācīties mīlēt sevi un būt normāla, bet pagātne neliek mieru.. un arī nesaprotu, kur atrast sevī to pārliecību, ka pati par sevi esmu lieliska un mani nekas, absolūti nekas un neviens nevar salauzt. Ar ko lai sāk?!
32
