Nav daudz, kas man nepatīk, jo, piemēram, braukāju gandrīz tikai ar mikroautobusu un tur daudz visādi brīnumi atkrīt.
Man traucē ļoti skaļa, intīmu lietu apspriešana pa telefonu. Pietura, kurā es parasti kāpju transportā, ir pie slimnīcas. Tad nu katru dienu ir kāds, kurš tikko kā iekāpj mikriņā, skaļā balsī kādam telefonā sāk stāstīt par savu kaiti un piedzīvojumiem slimnīcā "Jā, jā, Milda, man, kā jau zini, vēders sāp un pūšas. Šodien riju kobru, tur neko neuzrādīja, tagad tikai izrakstīja kaut kādas zālītes. Bet vēderā joprojām jocīgas sajūtas un visu laiku burbuļo." Aizrādīt, protams, neaizrādu un traku mani tas nepadara, bet es labāk izvēlētos to nedzirdēt.
Besī cilvēki, kas mazajā mikriņā, kurš parasti vēl ir pilns ar cilvēkiem, stumjas iekšā ar daudz un lielām paunām. Tad viena pauna tiek uzlikta kādam uz kājām, otra jauši vai nejauši ik pa brīdim ieliekas kādam sēdētājam klēpī vai novicinās gar degunu, bet trešā tiek nolikta blakus šoferim, nobloķējot durvis un pārbaudot pārējo pārējo pasažieru izveicību šķēršļa pārvarēšanā. Es saprotu, ka reizēm gadās daudz visādas pekeles, kuras vajag nogādāt no punkta A līdz punktam B. Bet šādos gadījumos tomēr vajadzētu apdomāt piemērotāka transporta līdzekļa izvēli.