Es laikam gribu, lai mani te apēd bez sāls vai sadedzina dzīvu, bet labi, lai iet - atļaušos izkratīt savu sāpi.
Pagājušajā nedēļā apmeklēju kāda Latvijā ļoti atpazīstama mākslinieka akustisko koncertu, kas notika baznīcā. Baznīca, protams, tika apskaņota - katras telpas tālākajā stūrī virzienā uz skatītājiem bija, ja nemaldos, 5 tumbas. Neesmu pro, bet tas ir samērā daudz, manuprāt, tādai telpai, kur jau tā ar akustiku viss ir ok. Es sēdēju otrajā rindā un man bija diezgan skaļi, bet ne gluži tā, ka nevarētu izturēt.
Visas māmiņas ar bērniem laicīgi bija iekārtojušās aizmugurē, es savējo nebiju paņēmusi līdzi, bet viena meitene paņēma un apsēdās tieši aiz manis un klēpī turēja savu labi, ja 6 mēn. veco mazuli. Tām, kas ir bijušas vidusmēra parastā baznīcā, jau ir skaidrība laikam par to, kādi tur ir soli. Tā meitene sēdēja man aiz muguras labajā pusē un es sēdēju savam solam gandrīz pa vidu, līdz ar to, sanāk, ka viņai katrā pusē sēdēja vēl kādi 6 cilvēki. Viss jau būtu ok, ja vien tad, kad sākās koncerts, mazulis nenobītos un nesāktu brēkt. Bet, loģiski, ka nobijās - es arī nobītos no tāda trokšņa. Tā, nu, tas nabags man pusi koncerta brēca ausī. Es, protams, savā pacietībā nebiju tā, kas aizrādīja, jo esmu bijusi līdzīgā situācijā sabiedriskajā transportā, bet sievietei man blakus gan nervi neizturēja, tomēr viņai pietika pieklājības palūgt mammai vienkārši pastaigāt ar to mazuli, lai tas nomierinās, cilvēki piedāvājās viņu palaist ārā no sola, bet viņa vienkārši atteicās celties no savas vietas. Es saprotu, ka varbūt viņai ļooti gribējās redzēt šo tiešām lielisko koncertu, bet man to gribējās arī dzirdēt, tāpēc finālā nervi neizturēja man un es aizgāju sēdēt citur.
Stāsta morāle, diskusijas jēga?
Lūdzu, atstājiet savus mazuļus mājās, kad ejiet uz koncertiem vai izrādēm, bet, ja tas nav iespējams, tad vismaz izvēlieties sēdvietu tā, lai būtu iespējams viegli to pamest un tajā atgriezties lieki netraucējot citiem.
Paldies.